Lai arī mūsdienas bieži esam pieraduši atbildes uz praktiskiem jautājumiem meklēt internetā, arvien iecienītas ir pašpalīdzības grāmatas. Kādas problēmas 18. un 19. gadsimtā nomāca Latvijas iedzīvotājus? Par to daudz pastāsta pirmās padomu grāmatas Latvijā. Kā audzēt bietes, kā ārstēt lopus – šīs un citas ikdienas dzīves aktualitātes risināja ar dažādiem padomiem.
Līdz 20. maijam Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpā "Retumu pasaule" (5. stāvā) apskatāma krājuma izlase "Bites, bakas, kartupeļi. Praktisko padomu grāmatu pirmsākumi". Kā latvieši apguva jaunākās atziņas lauksaimniecībā, finanšu pratību, kulināriju, veselības profilaksi un daudz citu noderīgu iemaņu – atbildi uz šiem jautājumiem sniedz ieskats 18.–19. gadsimta praktisko padomu grāmatās, kas aplūkojamas krājuma izlasē.
No apgaismības laikmeta, proti, no 18. gadsimta vidus līdz pat 19. gadsimta vidum, ir aptuveni 50 padomu grāmatu latviešu valodā. Tām līdzās lielā skaitā ir arī periodiski izdevumi, kā arī padomi, kas publicēti kalendāros, laikrakstos, skaidroja Daija.
Mācītāju, muižnieku, ierēdņu, ārstu sarakstītās grāmatas aptver plašu tēmu klāstu –, sākot ar padomiem cūkkopībā, biškopībā, kartupeļu audzēšanā, līdz pat merino aitu kopšanai un baku potēšanai.
"Visi šie jautājumi, kas ir saistīti ar praktisko dzīvi, par to, kā labāk dzīvot, arī visas tēmas, kuras būtībā ir aktuālas arī mūsdienās, protams, varbūt nedaudz savādākos kontekstos – arī tās tur tiek apskatītas. Piemēram, tā ir lopkopība, veterinārija. Ļoti svarīga tēma ir lopu sērgas un kā izvairīties no tām. Protams, arī skaistā un jaukā dārzkopība, un arī jaunu kultūru ieviešana, kas tajā laikā bija ļoti aktuāla – tie bija kartupeļi un āboliņš," stāstīja Paškevica.
Kartupeļu audzēšana tolaik bija jaunums, kuru nelabprāt tā uzreiz pieņēma mūsu platuma grādos – latviešu zemnieki ar lielām aizdomām lūkojās uz šo jauno kultūru, piebilda Paškevica.
"Bet tomēr ap 19. gadsimta vidu tika gūta pārliecība, ka kartupeļi ir labi, ka tie patiešām izglābj no bada, jo bads, protams, gandrīz vai katru gadu bija reāls – domas par to, vai līdz pavasarim varēs izdzīvot, vai klētis būs pilnas," viņa skaidroja.
"Divas galvenās tēmas [padomu grāmatās par kartupeļiem] bija, kā tos audzēt un kā izmantot ne tikai uzturā, bet arī saimniecībā – kartupeļi kā, piemēram, veļas mazgāšanas līdzeklis.
Bija ļoti liela iztēle, ko ar tiem var iesākt. Protams, tam visam cauri bija mēģinājumi pārliecināt lasītāju publiku, ka šī relatīvi jaunā lauksaimniecības kultūra ir akceptējama," norādīja Daija.
Padomu grāmatas bieži mēģināja veicināt latviešu zemnieku atvērtību visam jaunajam – pamēģināt, izzināt, eksperimentēt. Tas attiecas ne tikai uz kartupeļu audzēšanu, bet daudz un dažādām tēmām – daudzlauku sistēmas ieviešanu, āboliņa kultivēšanu, lopu barošanu iekštelpās.
"Pilsētās dzīvojošie savukārt, protams, interesējās par dārzkopību. Mums ir ļoti slavens autors Hermanis Cigra, kurš ir sarakstījis "pamācīšanu, kā visus ķēķa dārza stādus un tās priekš ķēķa derīgās zāles būs audzināt". Šī grāmata izbrīna vislielākajā mērā, jo tur tas [padomu] piedāvājums ir visplašākais – visdažādākās salātu šķirnes, arī tas, kas varbūt pie mums vēl netika audzēts, līdz pat lecektīm, līdz pat siltumnīcām, eksotiskām garšvielām. Šo padomu grāmatu noteikti pilsētnieki lasīja un no tās smēlās iedvesmu," stāstīja Paškevica.
Pārlūkojot pirmās grāmatas šajā žanrā, atklājas ne tikai jaunu saimniekošanas metožu piedāvājums, bet arī pārmaiņas grāmatas funkcijās – no sakrāla priekšmeta grāmata kļuva par palīgu praktiskajā ikdienas dzīvē.
"Grāmata bija zināms statusa simbols. Mēs jau arī tagad lepojamies ar mūsu grāmatu plauktiem. Tā bija arī tajā laikā.
Protams, ka ļoti plaši zemnieku lasītāju vidē šīs grāmatas nebija izplatītas, bet tomēr mums ir jādomā, ka tādi cilvēki, piemēram, kuri strādāja muižās [tās lasīja]. Latviešu vidusšķira tajā laikā ir muižu kalpotāji, un no muižu kalpotājiem prasa šos standartus, tātad viņiem ir jāmācās, jāiedziļinās – ja kungs kaut ko ir ieraudzījis ārzemēs un atvedis, tas ir jārealizē," skaidroja Paškevica.
"Bija gan dažādi autori, un daži patiešām ļoti rūpīgi piegāja savai tēmai, arī konsultējās ar zemniekiem un eksperimentēja paši praksē, un tur rodas iespaids, ka šie padomi varēja būt praktiski īstenojami. Bet bija arī citi, kas ņēma grāmatas, kas viņiem bija pieejamas vācu valodā, kas bija izdotas Vācijā, un gluži vienkārši pārtulkoja latviski. Tad radās situācija, ka tie padomi, kas radīti vācu zemniekiem, īsti nebija liekami lietā mūsu apstākļos," piebilda Daija.
