Iespēja stāstīt par Latvijas vēsturi
Jaunā Latvijas okupācijas muzeja ekspozīcija pēdējā gada laikā ir baudījusi milzīgu ārzemju mediju interesi. Te pabijuši žurnālisti gan no amerikāņu laikrakstiem "New York Times" un "Washington Post", gan franču "Le Monde", gan poļu "Gazeta Prawna", televīzijas kanāli "Arte", "Current Time", Ķīnas un Japānas televīzijas. Vairumā gadījumu viņu gids ir muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, vēstures doktors Gints Apals, kurš ilgus gadus strādājis diplomātijā.
Tā ir iespēja par Latvijas vēsturi un traģiskajiem notikumiem pastāstīt tiem starptautiskajiem žurnālistiem, kuri interesējas par sabiedrības skatījumu Latvijā uz Krievijas karu pret Ukrainu un uz civiliedzīvotāju ciešanām.
"Tiešām ir bijusi tik liela starptautiskās preses ievērība, kā nekad agrāk. Jā, diemžēl tas notiek uz svešas nelaimes rēķina. Protams, šie likteņi lielā mērā ir līdzīgi. Tāpēc mēs nedomājam, ka tā būtu liela kļūda vienlaicīgi ar atbildēm uz jautājumiem sniegt informāciju par to, kas notika ar Latvijas valsti, zemi un tautu svešas okupācijas varas apstākļos," sacīja Apals.
Vienlaikus viņš atzina, ka Rietumu sabiedrība bijusi diezgan slikti informēta par to, kas notika tajā Eiropas daļā, ko kontrolēja PSRS. "Un ir grūti to labot, jo priekšstati, kas ilgi veidojušies Rietumu sabiedrībā, balstās arī uz citu hronoloģiju," atzina vēsturnieks.
Aicina skatīties plašāk
Runājot par 1949.gada 25.marta deportācijām, Apals aicina plašāk skatīties uz savu vēsturi: "Pirmais jautājums ir – kas tad ir mūsu mērvienība? Vai tas ir Latvijas iedzīvotājs, Latvijas pilsonis, tātad Latvijas tauta vai latvieši? Arī šī lieta ir jāatrisina. Okupācijas muzejā mēs pēdējā laikā tomēr cenšamies raudzīties uz okupācijas perioda zaudējumiem no Latvijas tautas un jebkura Latvijas pilsoņa viedokļa neatkarīgi no viņa tautības. Tieši tāpēc mums ir svarīgi uzbūvēt kopējos skaitļus, kādi bijuši Latvijas tautas zaudējumi."
Vēsturnieks norādīja, ka deportācija nebija lielākā zaudējuma pozīcija.
"Tas arī būtu svarīgi – 25.martā pieminot 1949.gada izsūtīšanas upurus, saprast, ka likteņi un ciešanas bija dažādas.
Tie cilvēki, kuri 1949.gadā tika izsūtīti, nonāca nometinājumā kā ģimenes, cilvēki tika pārvietoti uz attāliem Padomju Savienības rajoniem, viņi, protams, zaudēja savu iepriekšējo dzīvi, viņi zaudēja savas mājas, viņiem bija jāstrādā vienkāršs, fiziski grūts darbs. Bet vairumā gadījumu viņi izdzīvoja."
"Un šeit mēs piemirstam to, ka blakus ir skaitļi par cilvēkiem, kuri tika arestēti individuāli, kuri tika sodīti ar nāvi, kuri nonāca soda nometnēs daudz grūtākos apstākļos un mira daudz lielākā skaitā no bada un slimībām," sacīja Apals.
"Tā ka aiz jēdziena "deportācijas" mums nevajadzētu zaudēt pilno padomju un nacistu režīma represiju spektru pret Latvijas pilsoņiem," sacīja vēsturnieks.
Viņš vērsa uzmanību uz grāmatā "20. gadsimta Latvijas vēsture" ceturtajā sējumā publiskotajiem komunistu partijas datiem, kas liecina, ka laikā no 1945. līdz 1953.gadam represēti tika vismaz 120 000 Latvijas pilsoņu, tostarp vairāk nekā 72 000 tika arestēti, ieslodzīti vai sodīti ar nāvi, bet 43 000 cilvēku tika izsūtīti nometinājumā.
"Tajā brīdī, kad mēs izceļam to cilvēku likteni, kuri izdzīvoja izsūtījumā, nevis soda nometnē, tajā brīdī mēs atkārtojam to izdzīvojušo cilvēku stāstu. Un tas nav īsti taisnīgi pret tiem cilvēkiem, kuri gāja bojā, kuri cieta smagāk un nevar pastāstīt savu stāstu," sacīja Apals.
Tāpat, raugoties uz deportācijām, viņš aicināja runāt ne tikai par upuriem, bet arī tiem, kas glāba, un tiem, kas bija kolaboracionisti un kuri sekmēja savu līdzpilsoņu, pat kaimiņu un draugu izsūtīšanu.
"Visos šajos gadījumos vajadzēja ne vien iekšlietu sistēmas un drošības dienestu darbiniekus, kas varēja būt arī vietējie milicijas darbinieki, bet vajadzēja, protams, arī tos, kuri rādīja ceļu, uz kurām mājām jābrauc. Bija vajadzīgi cilvēki, kuri nodarbojās ar mantas konfiskāciju un aprakstīšanu. Un to visu darīja vietējie," zināja teikt muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs.
Viņaprāt, šie jautājumi aizvien nav atrisinātas, un par tām ir jārunā plašā sabiedriskā diskusijā: "Galvenais ir plašs skatījums uz padomu represiju spektru."
KONTEKSTS:
1949. gada 25. martā uz nometinājuma vietām PSRS Āzijas daļā tika izsūtīti apmēram 95 000 baltiešu, tai skaitā apmēram 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Staļiniskā režīma vairāku gadu desmitu laikā īstenotās deportācijas kopumā varētu būt skārušas līdz pat 7 miljoniem cilvēku.
Deportēto stāsti
