Naktī no 1949. gada 24. uz 25. martu daudzās Latvijas sētās ļaudis no miega modināja šauteņu laižu vai smagu zābaku sitieni durvīs. Bruņotie atnācēji – padomju Valsts drošības ministrijas iekšējā karaspēka zaldāti un virsnieki, arī vietējie padomju aktīvisti – paziņoja, ka mājiniekiem dotas divas stundas laika, lai savāktu mantas ceļam uz lielās padomju dzimtenes austrumu apgabaliem. Turp viņi tika pārcelti speciāli nometināto statusā bez tiesībām jebkad atgriezties dzimtenē. Bija sākusies operācija "Krasta banga", kuras rezultātā no trim Baltijas republikām uz Sibīriju tika izsūtīti gandrīz 95 000 cilvēku. Šī bija plašākā baltiešu deportācijas akcija, taču ne vienīgā, kuru staļiniskais režīms vērsa pret tiem, kurus uzskatīja par sev potenciāli bīstamiem.
Masveidīgu kāda apgabala, tautības vai kategorijas iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu, kuru pirms tūkstošgadēm piekopa senās Āzijas despoti, 20. gadsimta Eiropā atjaunoja Staļina režīms.
Dažādas deportācijas, aizsākušās jau boļševiku varas pirmajos gados, turpinājās līdz pat piecdesmito gadu sākumam un kopumā varētu būt skārušas līdz pat septiņiem miljoniem cilvēku. Kulaku deportācijās no Krievijas Eiropas daļas un Ukrainas uz Sibīriju tika pārvietoti vairāk nekā divi miljoni un trīssimt tūkstoši kolektivizācijas pretinieku – bagāto un vidējo zemnieku ar ģimenēm. Pie tam ceļā bojāgājušo skaits, domājams, sasniedza 100 tūkstošus, nometinājuma vietās no bada un slimībām mirušo skaits pārsniedza 300 tūkstošus. Līdzīgs izsūtīšanas motīvs – naidīga attieksme pret padomju varas ieviesto jauno dzīves kārtību – bija pamatā deportācijām no 2. pasaules kara sākumā jauniegūtajām padomju teritorijām. No 1939. līdz 1941. gadam uz nometinājuma un ieslodzījuma vietām aiz Urālu kalniem tika izsūtīti apmēram pusmiljons bijušo Polijas, Rumānijas un Baltijas valstu pilsoņu, un aptuveni trešā daļa no viņiem gāja bojā.
Tūlīt pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada jūnijā uz Sibīriju un Kazahstānu tika izsūtīti 780 tūkstoši vāciešu no Pievolgas un citiem Padomju Savienības Eiropas daļas rajoniem. Tas bija pirmais veselas etniskas grupas deportācijas precedents, kuram 1943. gadā sekoja vairāk nekā 100 tūkstoši kalmiku un apmēram 72 tūkstoši karačajiešu, bet 1944. gadā – 40 tūkstoši balkāru, 96 tūkstoši ingušu, 480 tūkstoši čečenu un, visbeidzot, apmēram miljons Krimas tatāru. Šīs nācijas kopumā tika pasludinātas par vainīgām sadarbībā ar vācu okupantiem, un to izsūtīšanas bija visnežēlīgākās – pat oficiālie padomju avoti atzīst apmēram 25% deportēto bojāeju ceļā un nometinājuma vietās, kamēr daži pētnieki min pat 50%.
Galvenie šķēršļi, ar ko staļinisms pēckara gados saskārās anektēto Baltijas valstu dzīves sovjetizācijā, bija nacionālā pretošanās kustība – sākot ar proklamāciju izplatīšanu, beidzot ar bruņotu cīņu un zemnieku nevēlēšanās iesaistīties kolhozu dibināšanā. Attiecīgi deportāciju galvenais mērķis bija laupīt atbalsta bāzi nacionālās pretošanās kustībai un iebiedēt sabiedrību, jo sevišķi zemniekus, kuri nevēlējās kļūt par kolhozniekiem. Zīmīgi, ka attiecīgajos dokumentos kā izsūtīšanas iemesls tika minēta vai nu izsūtāmā piederība "kulakiem" jeb turīgākajai zemnieku kategorijai, vai "nacionālistiem", tātad – saistība ar pretošanās kustību, aktīva politiska darbība neatkarīgajā Latvijā, sadarbība ar vācu okupācijas varu kara laikā un tamlīdzīgi.
Lieki piebilst, ka visas ģimenes izsūtīšanu noteica viena tās locekļa piederība attiecīgajai kategorijai arī tad, ja viņa "grēki" bija pagātnē.
Tā izsūtītas tika arī to pretošanās kustības dalībnieku ģimenes, kuri, sekojot varas izsludinātām amnestijām, bija pārtraukuši cīņu un legalizējušies. Ziņas par piederību "kulakiem" pamatā tika iegūtas no 1939. gada statistikas datiem, lai gan lielāko tiesu attiecīgās zemnieku saimniecības kara un padomju varas iepriekšējos gados īstenotās diskriminējošas nodokļu politikas dēļ sen bija zaudējušas kādreizējo pārticību.
Deportēto stāsti
