Tagad grūti pat aptvert, ka pašlaik vietā, kur aug mežs un bērziem plaukst pirmās lapas, reiz atradies klajš lauks, kur pulcējās ļaužu masas, lai klātienē vērotu padomju militārā simbola uzspridzināšanu. Viņu vidū bija arī rudbāržnieks Ints Folkmanis, kurš filmēja notiekošo, tā fiksējot vēsturisko brīdi.
„Tajā dienā šeit pulcējās ļoti daudz cilvēku, tas bija liels ļaužu pūlis, kuri ar nepacietību gaidīja ceremonijas sākumu. Ceļa kreisajā pusē sapulcējās skatītāji, labajā pusē bija uzceltas tribīnes, kur šajā brīdī atrasties Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, premjeram Mārim Gulbim, pieaicinātiem viesiem, tai skaitā arī Krievijas vēstniekam un citām prominentām personām. Tālāk mežmalā bija televīzijas retranslācijas autobusi un radio,” atceras Folkmanis.
Ints Folkmanis rāda ielūgumu, uz kura rakstīts „Sprādziens mieram”. Tādus saņēma īpaši lūgtie viesi, kuriem bija iespēja vērot sprādziena mirkli no speciāli veidotajām tribīnēm. Nezināma pārpratuma dēļ viņš to saņēma tikai pēc notikuma. Taču viņam izdevās būt klāt šajā brīdī un atrasties tuvu cilvēkiem, kuri vadīja spridzināšanu. Ielūgums tagad glabājas viņa privātajā arhīvā.
Pasākuma režisore bija Mirdza Zīvere. Zigmārs Liepiņš īpaši šim notikumam bija radījis mūziku. Pirms tam gan bija vēl jāsaprot, kurš un kā spridzinās.
Ints Folkmanis tajā laikā bija sabiedriskais novērotājs, Kuldīgas rajona izpildkomitejas pārstāvis. „Es biju arī tajā komisijā, kas izvērtēja – spridzināt vai nespridzināt, vai to darīs Latvija, ASV vai kāds cits. Mēs šos projektus izvērtējām. Bet Latvijā nebija tādu līdzekļu, lai šo demontāžu paveiktu, piedāvāja savu palīdzību ASV valdība, sapieru daļa tā bija, kas nolīga firmu no Anglijas „Demolition”, viņi te visu pārņēma teritoriju un organizēja,” stāsta Folkmanis.
Milzīgā ēka ar slīpu jumtu slējās 117 metru augstumā, un tās 19 stāvi bija redzami no liela attāluma. Ēkas spridzināšanai izmantoja 360 kilogramus sprāgstvielas, ko izvietoja 430 punktos. Lokatora sagraušanu finansēja ASV, ieguldot vairāk nekā 8 miljonus dolāru, stāsta Ints Folkmanis.
Vienā mirklī – vien 12 sekunžu laikā – Skrundas lokators sabruka.
1995. gada 4. maija rīts bija gluži tāds pats kā tas, kad Skrundas lokatora vietā Latvijas Radio tiekas ar Intu Folkmani - atlidojušas pirmās dzeguzes un gaisā smaržo pavasaris. Viņa stāstījums par notikumiem pirms 25 gadiem uzbur ainu, it kā tas būtu noticis vakar:
„Man atmiņā palicis tas brīdis, kad lokators uzsprāga, sabira, putekļus vējš aizpūta uz pilsētiņas pusi, kur tauta uzņēma to ar lielu sajūsmu. Viņi sen to jau bija pelnījuši! Vēl vairākas dienas bija īpatnējas sajūtas. Skaties – nav, caurums peizāžā. Atbraucu nākošajā dienā, gribēju pafilmēt, kā tas viss izskatās, sirreāli. Saulaina, nedaudz mitra diena, gruvešu kaudze, ievas zied, lakstīgala dzied, šī gruvešu kaudze.
Ir noticis kaut kas tāds, kas nav atgriezenisks. Ja kaut ko var atjaunot, tad šo vairs neatjaunos neviens.”
No vietas, kur tālumā labi redzama Skrundas militārā pilsētiņa un kur tagad saimnieko Latvijas bruņotie spēki, iespējams atrast četrstūra formas nelielus, baltus flīžu gabaliņus aptuveni divu centimetru platumā. Tās ir paliekas no spridzināšanas.
„Mēs tikko, izkāpjot no mašīnas, paejot pāris soļus, atradām pēdējos suvenīrus no lielā balta lokatora. Šāda veida mazas plāksnītes no stikla keramikas bija īpašas, lai nevarētu redzēt no kosmosa,” zina stāstīt Ints Folkmanis.
Privātā zemes teritorija ir pavisam netālu no Latvijas armijas pārņemtās Skrundas militārās pilsētiņas, vietām mētājas atkritumi, un gandrīz nekas vairs neliecina par Latvijai tik nozīmīgo notikumu. Tam ļauts palikt aizmirstībā, vien tribīņu paliekas un betona paneļi ir liecība, par kuru esamību zina tie, kuri piedzīvoja šo notikumu. Iespaidīgās spridzināšanas paliekas tika novāktas un daudz kas no lokatora tika aprakts zemē.
Pašā lokatora vietā aug priedītes, taču citiem augiem šeit nav labvēlīga vide.
„Te atradās uzspridzinātais lokators, izbraucām tagad mierīgi cauri vārtiem, kuriem cauri nelaida nevienu dzīvu dvēseli. Astoņus metrus biezs pamats, par ko te klīst leģendas, tomēr traucē mitruma apmaiņai,” skaidro Folkmanis.
Skrundas lokatoru sāka būvēt padomju armijas vajadzībām 1984. gada 13. novembrī. 1990. gadā notika Kuldīgas rajona iedzīvotāju referendums, kad vairāk nekā 14 tūkstoši iedzīvotāju pieprasīja Skrundas radiolokatora stacijas celtniecības un darbības pārtraukšanu. Raidītājiem bija spēcīgs elektromagnētiskais starojums, runāja, ka karavīri slimojoši, bet pret radiācijas ietekmi lietojuši alkoholu. Tikmēr televīzijas un radio signāliem bijuši traucējumi. Objekts bija noslēpumiem apvīts.
Jautājot par to, kādas ir sajūtas, redzot šo vietu tagad, Ints Folkmanis uzskata, ka spridzināšana bija pareizs lēmums un tas bija jāizdara: „Ja radars būtu palaists, tas signāls būtu ārkārtīgi bīstams apkārtnes iedzīvotājiem. Līdzīgs radars ir Krimā un Krasnojarskā, bet tur nav cilvēku apkārt. Pēc viņu pašu teiktā – līdz Užavai labāk nedzīvojiet.”
Intam Folkmanim no tā laika arī saglabājusies fotogrāfija, fonā redzams Baltais gulbis, galvā Intam melna berete, bet uz pleca videokamera. Viņš savulaik aktīvi ierakstīja putnu dziesmas dzimtajos Rudbāržos. Arī tagad Ints filmē, kā pavasaros atgriežas gājputni, kā plaukst ziedi un mostas daba. Viņa safilmētās Latvijas dabas ainavas atrodamas arī interneta tīmekļos.
