1863. gada janvārī Krievijai pakļautajā Polijas daļā uzliesmoja sacelšanās. Jau sākotnēji bija skaidrs, ka šim Polijas valsts atjaunošanas mēģinājumam ir maz cerību uz izdošanos – Krievijas ziemeļrietumu apgabals, kas robežojas ar Vāciju un Austriju, bija pieplūdināts ar labi apmācītu cara karaspēku, bet poļu nācija nebūt vēl nebija vienota savos neatkarības centienos. Cīnījās pamatā muižnieki un inteliģence, kamēr zemnieki, kurus krievu valdība nesen bija atbrīvojusi no dzimtbūšanas, nesteidzās viņus atbalstīt. Tomēr pretošanās ilga gandrīz divus gadus, to apspieda ar lielu nežēlību, un pēc tās beigām cara valdības politika kādreizējās poļu zemēs daudz jūtamāk pavērsās rusifikācijas virzienā. Viena no spilgtākajām šīs politikas izpausmēm bija 1865. gada septembrī izdotais Viļņas militārā apgabala ģenerālgubernatora cirkulārs, ar kuru apgabalā tika aizliegta latīņu alfabētā drukātu izdevumu iespiešana. Apgabalā ietilpa tagadējās Lietuvas teritorija un arī Vitebskas guberņa, tai skaitā Latgale. Visaugstākajā līmenī cirkulārs guva apstiprinājumu 1866. gadā, kad cars Aleksandrs II mutiski aizliedza Lietuvā drukāt un ievest latīņu burtiem iespiestas grāmatas.
Cara valdība cerēja, ka šādi izdosies katoļticīgos lietuviešu un latgaļu zemniekus atraut no poļu ietekmes sfēras un padarīt par lojāliem un pārkrievošanai gataviem cara pavalstniekiem.
Tā izrādījās smaga pārrēķināšanās. Poļu valoda un latīņu druka bija cieši saistītas ar katoļticību, kas šais zemēs bija ļoti stipra, savukārt kirilica asociējās ar svešo pareizticību. Katoļu garīdzniekiem bija nozīmīga loma arī tobrīd topošās lietuviešu nācijas apziņas veidošanā, un reliģiskie motīvi, pretojoties aizliegumam, arvien ciešāk savijās ar nacionālajiem. Lietuvā izvērtās tā dēvētā "grāmatnešu" kustība. Lietuviešu patrioti noorganizēja grāmatu izdošanu Mazajā Lietuvā – lietuviešu apdzīvotajā Austrumprūsijas daļā –, un daudzie "knygnešai" kontrabandas ceļā nogādāja pāri robežai 30 000–40 000 eksemplāru gadā. Nelīdzēja nekāda kontrole un sankcijas. Vara slēdza draudzes skolas, bet valsts skolās, kur viss notika krievu valodā, vecāki savus bērnus bieži nesūtīja, izglītojot mājās vai nelegālās skolās, par kuru organizēšanu arī draudēja sankcijas.
Aizliegums attiecās arī uz Vitebskas guberņas latviešiem. 1871. gadā latgaliešu grāmatniecības entuziasts Gustavs Manteifelis bija spiests parakstīt apņemšanos nedrukāt "lietuviskas grāmatas poļu burtiem". Varētu gan šķist, ka, salīdzinot ar lietuviešiem, latgalieši bija labākā situācijā – līdzās taču bija Vidzeme un Kurzeme, kur latīņu burti nebija aizliegti un tieši tobrīd uzplauka Pirmā atmoda. Taču grūtāk pārvarama nekā valstu robeža izrādījās kultūras barjera, kas šķīra Latgali no pārējās Latvijas – latgalieši bija katoļi, viņu rakstu tradīcijai pamatā augšzemnieku dialekts, viņi lietoja latīņu burtus, kamēr pārējie latvieši – ķeburaino gotu druku. Un, kā šķiet, arī nacionāli domājošajiem latviešiem toreiz nebija vēl gluži skaidrs, vai katoļticīgie tautas brāļi Vitebskas guberņā uzlūkojami gluži par savējiem. Dažas latgaliešu grāmatas nodrukāja Mazajā Lietuvā, citas – pārrakstīja ar roku, kā nautrēnieši Andrivs Jūrdžs un Pīters Miglinīks. Latviski lasīt mācīja vecāki vai arī tā sauktās "direktorkas" – sieviņas, kuras, parasti katoļu priestera aicinātas, apstaigāja sādžas un skoloja bērnus grāmatā. Bet dažviet, kur vietējie muižnieki vai garīdznieki organizēja izglītību poļu valodā, latvieši pāris paaudzēs pārpoļojās. Tā nu cara valdības aplamajai politikai izrādījās plānotajam tieši pretējs efekts.
19. gadsimtam ejot uz galu, drukas aizlieguma nejēdzība kļuva acīmredzama pat Krievijas varas iestādēm, un 1904. gada 24. aprīlī tas galu galā tika atcelts.
