"Kamēr uz pasaules ir grausti, kuros nekad neiespīd saules stars, tikmēr pastāvēs dilonis. Saules stari – tā ir nāve tuberkulozes baciļiem. Savus pētījumus es iesāku ļaužu labā. Tā dēļ esmu strādājis. Ceru, ka mani darbi palīdzēs ārstiem sākt plānveidīgu cīņu pret šo baiso cilvēces lāstu," pauda vācu mikrobiologs Roberts Kohs, uzstājoties Berlīnes Medicīnas biedrībā 1882. gada 24. martā.
Šajā dienā viņš iepazīstināja kolēģus ar savu jaunāko atradumu – Mycobacterium tuberculosis, līdz tam nedziedināmās kaites izraisītāju.
Dilonis cilvēcei pazīstams jau kopš sirmas senatnes. Tas pieminēts "Rigvēdā" un senās Ķīnas medicīnas traktātos, to aprakstījuši Hipokrāts un Galēns, Avicenna un Paracelzs. 15. gadsimta itāliešu ārsts Džirolamo Frakastoro bija pirmais, kurš izteica pieņēmumu, ka kaiti izraisa cilvēka acij neredzamas būtnes, kuras pārceļo no viena slimnieka pie nākamā tieši vai ar tam piederējušu lietu starpniecību. Bija gan jāpaiet vairākiem gadsimtiem, līdz šī atziņa kļuva vispārpieņemta.
1720. gadā britu ārsts Bendžamins Mārtins postulēja, ka vainīgas ir sīkbūtnes, kuras ceturtdaļgadsimtu iepriekš bija aprakstījis holandietis Antonijs van Lēvehuks. 19. gadsimta sākumā nozīmīgu ieguldījumu tuberkulozes diagnostikā deva franču mediķis Renē Laeneks, kurš pats mira no šīs kaites 45 gadu vecumā. Gadsimta vidū medicīnas zinātne jau bija uzkrājusi visai plašu aprakstošu un eksperimentālu materiālu, taču tuberkuloze joprojām palika nedziedināma kaite. Vēl vairāk – kopš 17. gadsimta vidus, augot Eiropas pilsētu iedzīvotāju skaitam, plešoties plašumā kvartāliem, kuros saspiestībā, neapmierinošos sanitārajos apstākļos, bieži arī slikti apkurinātās un nevēdinātās telpās mitinājās tūkstoši trūcīgo pilsētnieku, tuberkulozes epidēmija vērtās plašumā.
19. gadsimta vidū tuberkuloze bija kļuvusi par izplatītāko pāragras nāves cēloni Eiropā. Par tās upuri krita ne vien nomaļu skrandaiņi un staigules, bet arī daudzi ievērojami literāti un mākslinieki – lai atceramies kaut vai Frederiku Šopēnu un Antonu Čehovu, arī Eduardu Veidenbaumu un Rūdolfu Blaumani.
Pirms pievērsties tuberkulozes pētījumiem, Roberts Kohs jau bija guvis ievērību, atklājot un izpētot Sibīrijas mēra izraisītāju Bacillus anthracis. 1880. gadā iecelts par valsts padomnieku Vācijas ķeizarvalsts veselības aizsardzības departamentā, viņš guva iespēju izmantot saviem pētījumiem lielajā Berlīnes "Charite" slimnīcā pieejamo materiālu. Eksperimentu gaitā zinātnieks izstrādāja īpašas audu iekrāsošanas metodes, kuras galu galā ļāva nepārprotami identificēt Mycobacterium tuberculosis.
Protams, baciļa atklāšana un tā attīstības izpēte nedeva tūlītējas efektīvas ārstniecības metodes.
Pirmo iedarbīgo vakcīnu izdevās radīt 20. gadsimta sākumā, un praksē to sāka lietot 1921. gadā, savukārt pirmo prettuberkulozes medikamentu streptomicīnu amerikāņu mikrobiologs Zelmans Vaksmans izstrādāja četrdesmitajos gados, un plašā apritē tas nonāca 1952. gadā. Tomēr arī izpratne par slimības raksturu, kas balstījās Roberta Koha atklājumā, ļāva izvērst sekmīgus profilakses pasākumus, un jau 19. gadsimta beigās tuberkulozes slimnieku skaits attīstītajās valstīs bija sarucis uz pusi, salīdzinot ar gadsimta sākumu. 1905. gadā Roberts Kohs saņēma Nobela prēmiju medicīnā.
