Droši vien Florences pilsoņi, kuri tai maija dienā pulcējās pilsētas galvenajā laukumā – Piazza della Signoria – nāca šurp ar dažādām domām un izjūtām. Daudzi bija nākuši, ikdienišķas ziņkārības dzīti. Citi – lai redzētu, kā savu dzīvi beidz viņu nīsts tirāns. Vēl citus šurpu veda bijāšana un ticība: viņi nāca, lai savām acīm skatītu svētu mocekļu nāvi. Jo tie, kuriem šodien, tā Kunga 1498. gada 23. maijā, bija lemta nāve sārtā, bija trīs dominikāņu ordeņa brāļi, starp kuriem pirmais un galvenais – brālis Džirolamo, pasaulīgā vārdā Džirolamo Savonarola.
1494. gadā Itālijā ar savu armiju iebruka Francijas karalis Šarls VIII. Nelielajām Itālijas valstīm nācās izšķirties, vai nostāties Šarla vai viņa pretinieka – Neapoles karaļa Alfonso pusē. Florences republikā tobrīd kā diktators valdīja slavenās Mediči dzimtas pārstāvis Pjero di Lorenco, saukts Dumjais, taču viņa stāvoklis bija visai nedrošs.
Galvenais nestabilitātes faktors bija dominikāņu brālis Džirolamo Savonarola, kurš jau ceturto gadu uzturējās pilsētā un kaismīgos sprediķos sludināja pasaules gala tuvošanos, pārmeta itāliešu tautai grēkošanu un netaupīja nedz katoļu garīdzniecību, tai skaitā pašu pāvestu, nedz bagātību un greznību mīlošo Mediči dzimtu.
Savonarola bija lielisks sludinātājs, viņa slava strauji auga, Florences valdnieku popularitāte attiecīgi kritās.
Tiklīdz kļuva skaidrs, ka Pjero Dumjajam neizdosies vienoties ar Šarlu VIII, florencieši izdzina neveiksmīgā valdnieka ģimeni trimdā un nosūtīja pie Šarla delegāciju, kuru vadīja Savonarola. Dominikāņu brālis kļuva par faktisko Florences valdnieku, un sāka šajā kristīgajā republikā īstenot savu tikumības atjaunošanas politiku. Slēdza krogus, aizliedza azarta spēles. Mūku sūtīti zēni apstaigāja mājas un pieprasīja atdot apgrēcīgas mantas: spoguļus, kosmētiku, nepiedienīga izskata gleznas, pasaulīga satura grāmatas, šaha galdiņus, lautas un cītaras, dāmu cepures un daudz ko citu. Tas viss tika krauts tā dēvētajos "godkāres sārtos" centrālajā laukumā un bez žēlastības sadedzināts.
Ja Horācija vai Petrarkas izdevumi turpināja pastāvēt daudzos citos eksemplāros, tad dažs labs Botičelli un Mikelandželo darbs šajās liesmās zuda cilvēcei uz visiem laikiem.
Skaidrs, ka ilgi tā turpināties nevarēja, vēl jo vairāk tāpēc, ka franči bija spiesti aiziet no Itālijas. Florencieši bija vīlušies savā pravietī, un, kad pāvests Aleksandrs VI piedraudēja Florencei ar interdiktu – visu katoļu baznīcas rituālu un darbību pārtraukšanu –, neapmierināto pūlis sagūstīja Savonarolu un divus viņa līdzgaitniekus un nodeva pāvesta ieceltai izmeklēšanas komisijai.
Savonarolu apsūdzēja ķecerībā, viltus pravietošanā, musināšanā. Atzīšanās tika izspiestas, nežēlīgi spīdzinot. Cietumā Savonarola sarakstīja vairākus darbus, tai skaitā meditāciju "Infelix ego" – "Es, nožēlojamais": "Ak, es nožēlojamais, kam nav no kā gaidīt palīdzību, jo esmu sadusmojis kā debesis, tā zemi – kur man tverties? Es neuzdrīkstos celt acis pret debesīm, jo esmu smagi pret tām grēkojis; virs zemes nav man patvēruma, jo esmu te sacēlis dusmas. Kas man atliek? Vai izmisums? Nebūt! Dievs ir žēlīgs, mans Pestītājs ir mīlošs. Viņš vienīgais ir mans patvērums..."
