"1343. gada vasarā, Jurģu naktī Harjumā notika liels slaktiņš, jo igauņi gribēja iecelt savus karaļus, un nogalināt visus vāciešus. Viņi sāka nogalināt jaunavas, sievas, strādniekus un kalpus, muižniekus un nemuižniekus, jaunus un vecus; visiem, kuru dzīslās tecēja vācu asinis, bija jāmirst." Tā 14. gadsimtā Livonijas hronists Bartolomejs Honeke vēstījis par sacelšanos, kura sākās Ziemeļigaunijas Harjumā novadā 1343. gada 23. aprīlī – Jurģos – un tādēļ ieguvusi Jurģu nakts sacelšanās nosaukumu.
14. gadsimta sākumā, noslēdzoties krusta kariem Baltijā, tagadējās Latvijas un Igaunijas lielākā daļa iekļāvās tā dēvētajā Māras valstī, kura nomināli atradās tiešā pāvesta pakļautībā, bet faktiski dominējošais spēks tajā piederēja Livonijas ordenim. Tomēr daļa Igaunijas līdz ar Rēveles pilsētu bija nonākusi Dānijas karaļa valdījumā. Bruņniecības lielākā daļa šais novados gan bija vāciskas izcelsmes un diezgan nepārprotami sliecās kļūt par Livonijas ordeņa vasaļiem. Kas attiecās uz pamatiedzīvotājiem – latviešu un igauņu senčiem –, 14. gadsimta sākumā viņi vēl baudīja diezgan lielu neatkarību, daži no vietējiem pat bija bruņinieku kārtā.
Tomēr šai laikā situācija visā Eiropā mainījās uz slikto pusi: klimata izmaiņas izraisīja neražas un badu, saruka iedzīvotāju skaits, kritās baznīcas autoritāte, pieauga noziedzība un varas patvaļa.
Dānijas karaļa iespējas kontrolēt savus īpašumus Igaunijā vājinājās, un šķiet likumsakarīgi, ka tieši viņa novados sociālā spriedze pārauga vardarbīgā konfliktā.
Grūti spriest, cik lielā mērā atbilst patiesībai hronista Honekes vēstītais par sacēlušos igauņu asinskāri, apslaktējot visus vāciešus bez dzimuma, vecuma un kārtas izšķirības. Jāņem vērā, ka hronikas sacerētas no Jurģu nakts sacelšanās apspiedēju – Livonijas vācu muižnieku – viedokļa. Vardarbība, protams, neizpalika, par ko liek domāt arī sacelšanās straujā gaita – vien pāris dienu laikā lielākā daļa Harjumā un Virumā bija sacēlušos rokās; vācieši glābās aiz pilsētu un cietokšņu mūriem. Kad nemieri pārsviedās arī uz Livonijā ietilpstošo Lēnemā bīskapa zemi, ordeņa iesaistīšanās bija neizbēgama.
Mestrs Burhads fon Dreilēbens sākotnēji uzaicināja sacelšanās vadoņus uz sarunām Paides pilī, taču, tur ieradušies, četri tā dēvētie "igauņu karaļi" tika nogalināti. Šo nepārprotami nebruņniecisko rīcību ordeņbrāļi attaisnoja ar jau piesauktajām igauņu zvērībām. Pēc tam ordeņa armija sāka virzīties pretī igauņu spēkiem, kuri bija aplenkuši Rēveli.
Livonijas ordeņa armija, kura pastāvīgi saņēma papildspēkus no Vācu ordeņa Austrumprūsijā, bija tiem laikiem ļoti kaujas spējīga, ar kādu kara mākslā nevarēja mēroties sacēlušies zemnieki.
Pirms izšķirošās kaujas, kas notika Rēveles tuvumā 1343. gada 14. maijā, ordeņmestrs atkal imitēja miera sarunas, tai pašā laikā daļēji ielenkdams igauņu nometni. Igauņi tika smagi sakauti, un Rēvele vēra vārtus saviem jaunajiem saimniekiem.
Daži sacelšanās atbalsta punkti Harjumā gan vēl kādu laiku turējās, līdz ordeņa spēki pārvērta novadu postažā. Vasarā gan vēl sacēlās sāmsalieši, un tā kā šajā salā ordeņa spēki pietiekamā skaitā varēja nokļūt tikai pa ledu, mestram nācās divas ziemas pēc kārtas rīkot Sāmsalā iebrukumus, līdz salinieki 1345. gadā padevās. Dānijas karalim neatlika nekas cits kā piekrist de facto jau notikušajai varas maiņai, un 1346. gadā viņš par 19 000 marku jeb četrām tonnām sudraba atdeva savus bijušos valdījumus Ziemeļigaunijā Livonijas ordenim.
