1964. gada 22. oktobrī Zviedrijas Karaliskā akadēmija nu jau 64. reizi izsludināja gadskārtējās Nobela literatūras prēmijas laureātu. Šoreiz tas bija franču domātājs, dramaturgs, romānists un kritiķis Žans Pols Sartrs. Bet 23. oktobrī Parīzes laikrakstā "Le Figaro" parādījās prominentā francūža oficiāla atteikšanās vēstule ar paskaidrojumu.
"Ja es parakstos ‘Žans Pols Sartrs’ vai ‘Žans Pols Sartrs, Nobela prēmijas laureāts’, tad tas nav viens un tas pats. Rakstnieks nedrīkst ļaut pārvērst sevi par institūciju, pat ja tas notiek visgodājamākajā formā."
Savā attieksmē pret dažādiem apbalvojumiem Sartrs bija ļoti konsekvents. 1945. gadā nule no nacistu varas atbrīvotā Francija piešķīra viņam savu augstāko apbalvojumu – Goda Leģiona ordeni, turklāt pirmām kārtām nevis par literāro darbību, bet gan par līdzdalību pretošanās kustībā. Arī no šī apbalvojuma Sartrs toreiz atteicās.
Žans Pols Sartrs laikam gan arī ir vienīgais prēmijas laureāts, kurš atteicies no tās pilnīgi brīvprātīgi, tikai savas pārliecības dēļ. Pirms viņa no Nobela prēmijas literatūrā atteicies vēl tikai viens laureāts – krievu dzejnieks un romānists Boriss Pasternaks, bet tā ir pavisam citāda rakstura atteikšanās.
Pagājušā gadsimta 50. gadu vidū Boriss Pasternaks pabeidza savu izcilāko prozas darbu – episko romānu "Doktors Živago". Kaut staļinisma laikmets jau bija garām un padomju valstī pūta Hruščova laika atkušņa vēji, romāna izdošanu Padomju Savienības komunistiskā nomenklatūra tomēr negribēja pieļaut – pēc partijas un arī literārās nomenklatūras domām, tas nepareizi atspoguļoja boļševiku nākšanu pie varas Krievijā. Vairākus gadus gaidījis darba izdošanu dzimtenē, autors galu galā piekrita tā izdošanai Rietumos. Padomju Savienībā tas izraisīja labi organizētu autora gānīšanas kampaņu. Tieši tā laida pasaulē hrestomātisko citātu no sašutušo "vienkāršo padomju cilvēku" vēstulēm: "Pasternaku lasījis, protams, neesmu, bet nosodu."
Kad 1958. gadā Borisam Pasternakam piešķīra Nobela literatūras prēmiju, komiteja savā formulējumā centās būt pēc iespējas diplomātiska. Kā pirmos tā minēja autora nopelnus liriskās dzejas jomā. Tomēr pats piešķiršanas fakts lika pret "Doktora Živago" autoru vērstajai kampaņai uzliesmot ar jaunu spēku. "Pasternaks saņēmis "trīsdesmit sudraba grašus", kam izmantota Nobela prēmija. Viņš apbalvots par to, ka piekritis būt par ēsmu uz pretpadomju propagandas sarūsējušā āķa. Nožēlojamas beigas gaida augšāmcēlušos Jūdu, kura tiesa būs tautas nicinājums," rakstīja laikraksts "Ļiteraturnaja gazeta".
Sākotnēji Pasternaks nezaudēja dūšu. Rakstnieku Konstantīnu Fedinu, kurš ierodas pie viņa ar kategorisku nomenklatūras prasību publiski un demonstratīvi atteikties no prēmijas, viņš aizraida projām.
Tomēr padomju nomenklatūra izdomā, kā salauzt Borisa Pasternaka spītu.
Kopš 1946. gada mīlestības jūtas saistīja Pasternaku ar redaktori Olgu Ivinsku. 1949. gadā Ivinsku arestēja un uz četriem gadiem ieslodzīja nometnē. Pasternaks domāja, ka visdrīzāk viņai nācās ciest abu attiecību dēļ. Tagad padomju nomenklatūra atkal sita šajā Pasternakam tik sāpīgajā punktā – Olgu Ivinsku bez kādiem paskaidrojumiem atlaida no darba. Nākamajā dienā Pasternaks nosūtīja divas telegrammas. Vienu Nobela komitejai Stokholmā: "Ievērojot to nozīmi, kāda tikusi piešķirta manai apbalvošanai sabiedrībā, pie kuras piederu, man nākas no šī apbalvojuma atteikties; lūdzu neuztvert manu brīvprātīgo atteikšanos kā apvainojumu." Otra telegramma ceļoja uz Kompartijas Centrālkomiteju Kremlī: "Atdodiet Ivinskai darbu, es atteicos no prēmijas."
