Lībiešu valodas dzīvības eliksīrs – pētnieku devums, vasaras skolas un pat sociālie tīkli

Igauņa un latvietes artava lībiešu valodas pētniecībā

Nozīmīgu artavu lībiešu valodas un kultūras pētniecībā devuši valodnieki igaunis Tenu Karma (Tõnu Karma) un latviete Marta Rudzīte. Šis gads aizritējis viņu simtgades zīmē, jo abi pētnieki dzimuši 1924. gadā. Karma sākotnēji specializējās Igaunijas un Latvijas kultūras sakaru veicināšanā, bet pēcāk arvien lielāku lomu viņa akadēmiskajā dzīvē ieņēma tieši lībiešu valodas un kultūras pētniecība un popularizēšana. Rudzītes galvenā pētniecības nozare bija latviešu valodas dialektoloģija un valodas vēsture, kuras ietvaros viņa aizrāvās arī ar latviešu un lībiešu valodas kontaktu un savstarpējās ietekmes pētījumiem, dodoties ekspedīcijās uz lībiešu ciemiem un izstrādājot vērtīgas publikācijas.

Karmas un Rudzītes meita tulkotāja Rūta Karma stāsta, ka tēva aizraušanās ar lībiešu valodu aizsākās 1948. gadā, kad Tartu universitātes filoloģijas studentu vasaras prakses ietvaros Karma devās savā pirmajā ekspedīcijā uz lībiešu krastu. Šai vasaras praksei sekoja līdzīgas ekspedīcijas lībiešu ciemos arī turpmākajos gados. Rūta Karma stāsta, ka tika nolemts braukt ekspedīcijā uz lībiešu krastu "kā pie igauņiem tuvākās radu tautas, lai paskatītos, kas tur tagad pēc kara ir noticis ar lībiešiem. Tā tēvam tas viss iepatikās un ieinteresēja. Un tad viņš saprata, ka par lībiešiem nevar nekā pētīt vai zināt, neprotot latviešu valodu."

Latviešu valodas apguve vēlāk spēlēja nozīmīgu lomu ne tikai Tenu Karmas akadēmiskajā karjerā, bet arī privātajā dzīvē.

Likumsakarīgā iepazīšanās

"Abu mīlas stāsts sākās pēc Otrā pasaules kara, kad jaunieši bija laimīgi, ka ir dzīvi, un devās studēt," stāsta Rūta Karma. Viņas vecāki iepazinās dīvainā, bet likumsakarīgā veidā – kad mamma devās uz Tartu universitāti pie sava zinātniskā vadītāja Paula Aristes: "Māte sataisās un brauc uz Tērbatu pie Aristes. Ariste tajā brīdī ir aizņemts, viņš saka: labdien, jā, ļoti patīkami, bet, nu, jums būs mazliet jāpagaida, bet, lai jums mazliet paīsinātu laiku, te ir viens puisis, viņš prot latviešu valodu. Un tas bija mans tētis."

Kas zina, vai likteņa līkloči būtu saveduši kopā Tenu Karmu un Martu Rudzīti, ja igaunis nebūtu mācējis latviešu valodu.

Rūta Karma atminas, ka jau pavisam agrā bērnībā viņa apguva alfabētu: "Bērnu taču interesē, ko tā mamma tur visu laiku dara! Es prasu – kas tas par burtu? Un tā es biju ļoti maziņa, kad jau pazinu visus burtus." Rūta Karma atceras, ka māte ļoti daudz strādāja pie savas rakstāmmašīnas: "Draugi, kas nāca ciemos, teica – nu, tev te vienmēr tāda darba atmosfēra!" Tomēr arī mazajai Rūtai bija ļauts iesaistīties rakstu darbos: "Es to saucu par "melno strīpiņu" – mamma uzraksta vārdu, es pasitu "melno strīpiņu", atstarpi."

Rudzītes drosme padomju laikā

Rakstniecības un mūzikas muzeja Fotonegatīvu un kinofilmu krājuma glabātāja Anita Straume stāsta par Rudzītes darbošanās nozīmi: "Viņa ir centusies atbalstīt visu to, kas ir dabiskais, no saknēm nākušais, īstais. Viņa ir centusies izprast, no kurienes tas viss nāk, atbalstīt, lai cilvēks ar savām saknēm varētu augt, attīstīties un plaukt. Lai viņam no saknēm veidotos kupli zari un skaisti ziedi." Rūta Karma norāda, ka viņas mātei vislabāk paticis iet pie lauku ļaudīm, ar viņiem runāties un rakstīt. Par to liecina arī fotogrāfijas, kas saglabājušās no pētniecības ekspedīcijām.

Straume izceļ Rudzītes drosmi, lasot fragmentu viņas raksta, kas publicēts "Padomju karoga" 1970. gada 15. janvāra numurā:

"Ir signāli, ka daži milicijas nodaļas darbinieki nezina, ka lībieši nav latvieši, un pasē arī lībiešiem ieraksta tautību latvietis. Tāda rīcība ne ar ko nav attaisnojama. […]

Tautas skaitītājiem tātad jāreģistrē tautība – lībietis, dzimtā valoda – lībiešu valoda, visiem tiem, kas to vēlas." Anita Straume uzskata, ka 70. gados, kad PSRS dominēja krievu valoda, šis bija apbrīnojams solis. Tajā pašā gadā Rudzīte kopā ar Karmu somugristu konferencē lasīja referātu "Kad Vidzemē vēl bija dzirdama lībiešu valoda?". Šis referāts bija svarīgs solis abu pētnieku akadēmiskajā karjerā, kas veltīta lībiešu valodas un mantojuma izpētei. Straume min arī kādu citu iezīmi: "Šim referātam es redzu tādu interesantu lietu – divi autori, Marta Rudzīte un Tenu Karma. Viņi bija tas brīnišķīgais, vienreizējais pāris, kas viens otru vienmēr atbalstīja un visu darīja kopā." Abu pētnieku meita Rūta Karma piebilst: "Un papildināja viens otru."

Tenu Karma aktīvi iesaistījās atjaunotā lībiešu mēnešraksta "Līvli" publikāciju veidošanā. Mēnešraksta "Līvli" vēsture aizsākās 1931. gadā, un tā pirmajā pastāvēšanas periodā līdz 1939. gadam tika izdots septiņdesmit viens numurs, veltīts lībiešu vēsturei, kultūrai, izglītībai, ciemu dzīvei, notikumiem un visam par un ap lībiešiem. 1992. gadā tika pieņemts lēmums atjaunot mēnešraksta "Līvli" izdošanu, un līdz 2008. gadam iznāca septiņdesmit seši numuri. Karma atjaunotajam mēnešrakstam sarūpēja aptuveni simt publikācijas par lībiešu valodu un vēsturi, folkloru, kultūru un pētniecību. Pārlapojot "Līvli" izdevumus, Rūta Karma saka: "Te var ļoti daudz uzzināt par lībiešiem. [Tas ir] tēta nopelns, ka lībieši tika atzīti par pamattautu. Gan mamma, gan tētis padomju laikā darīja, ko varēja, lai sabiedrība saprastu, ka ir tādi lībieši, ka viņiem ir sava valoda, kultūra, dziesmas."

Saskatīja, ka lībiešiem jāpalīdz

Tenu Karmas devumu novērtējuši gan paši lībieši, gan augstas amatpersonas. Rūta Karma rāda avīzi, kurā redzams veltījums tēva septiņdesmit gadu jubilejai. Tur lasāmi lībiešu valodas teicējas un runātājas Paulīnes Kļaviņas apsveikuma vārdi: "Augsti godājamo jubilār, Tenu Karma! Es noliecu galvu Jūsu priekšā. Pirms vairākiem gadu desmitiem Jūs atbraucāt uz lībiešu jūrmalu, un pa logu Jūs saskatījāt, kā zied ceriņu krūms. Bet Jūs arī saskatījāt, kā dzīvo lībiešu tauta, ka viņai ir vajadzīga palīdzība. Jūs iemācījāties lībiešu valodu un palīdzējāt lībiešiem izdot grāmatas. Tagad Jūs mācāt lībiešu valodu citiem. Laimes māte Jūs ir sargājusi visu mūžu. Novēlu, lai Laimes māte stāv Jums klāt vēl ilgi, ilgi!" Uz šo un citiem sveicieniem Tenu Karma publicēja atbildi: "Paldies jums visiem par dažādā veidā izrādīto godu un labiem novēlējumiem. Bet ne viens, pat Dievs nevar palīdzēt ne lībiešiem, ne latviešiem, ne igauņiem, ja mēs paši sev nepalīdzēsim. Un šobrīd visefektīvākā pašpalīdzība ir būt savā starpā, saprasties un turēties kopā, lai neviens mūs nevarētu salauzt pa vienam. Tikai kopā esam stipri." Rūta Karma piebilst: "Un tētis tiešām bija tāds – ļoti, ļoti turēja lībiešus kopā."

Tenu Karma 1997. gadā apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet gadu vēlāk – ar Igaunijas Baltās Zvaigznes ordeni. Rūta Karma atceras: "Tētis gribēja teikt, ka dzimtene viņam esot piedevusi, ka viņš ir to pametis. Bet es teicu – tēti, tā nesaki vis! Nu, tad viņš teica, ka dzimtene nav ņēmusi ļaunā. Viņam tas kādreiz bija ļoti ķēries pie sirds, ka kāds cienījams igaunis, viņam aizbraucot, bija teicis – tagad jūs būsiet igauņu tautai zudis."

Vasaras skola – neatņemama kā Jāņi un Ziemassvētki

Aizvadītajā vasarā Mazirbē jau trīsdesmito reizi noritēja lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skola "Mierlinkizt", kas tulkojama kā "Jūras putni". Laika gaitā vairākkārtīgi mainījusi nosaukumu, šī vasaras skola ir viena no noturīgākajām lībiešu tradīcijām mūsdienās, spēlējot milzīgu lomu lībiešu valodas, kultūras un kopienas uzturēšanā. Vasaras skolas laikā bērni un jaunieši apgūst lībiešu valodu, vēsturi un tradīcijas, nododas kopīgai muzicēšanai, kā arī iepazīst lībiešu krastu.

Nodarbības vasaras skolā vada vairāki lībiešu izcelsmes pasniedzēji, viņu vidū aktīvi darbojas arī Linda Zonne-Zumberga ar vīru Reini Zumbergu. Lai gan abiem radurakstos atrodami lībieši, tomēr bērnībā nedz Lindas, nedz Reiņa ģimenē lībiešu kultūra un valoda netika kopta. Linda lībiešu valodu sāka mācīties 2005. gadā, bet Reinis – 2008. gadā, iesaistoties dažādos īslaicīgos valodas kursos, nometnēs, kā arī daudz laika veltot valodas apguvei pašmācības ceļā. Tagad uzkrātajās zināšanās viņi dalās ar bērniem un jauniešiem.

Linda atceras, ka vasaras skolā iesaistījās pavisam nejauši – 2011. gadā viņa saņēma piedāvājumu tajā mācīt bērniem lībiešu valodu. Togad viņa lībiešu vasaras skolā viesojās pirmo reizi, turklāt uzreiz jau kā valodas pasniedzēja. "Es īsti nezināju neko par ‘Mierlinkizt’. Sākumā jutos kā svešķermenis, bet vēlāk man pievienojās vīrs un pēc tam arī bērni. Un tagad jau tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa tāpat kā Jāņi un Ziemassvētki," stāsta Linda. Viņa uzskata, ka svarīga ir ne tikai lībiešu valodas apguve, bet arī vasaras skolas sniegtā iespēja socializēties ar citiem lībiešiem un uzturēt dzīvu lībiešu kopienu.

Mācās arī Rīgā un sociālajos tīklos

Agrāk bērni lībiešu valodu varēja apgūt tikai vienreiz gadā vasaras skolas laikā. "Daļai bērnu tas noteikti tā ir vēl joprojām, kad mēs koncentrēti desmit dienu laikā cenšamies izzināt lībiešu valodu," skaidro Linda. Nu jau otro gadu lībiešu valodu iespējams apgūt arī mācību gada laikā, reizi mēnesī pulcējoties valodas nodarbībās Rīgā. Tomēr šīs mācības nav tik plaši apmeklētas kā vasaras skola. "Bērni nāk no dažādām Latvijas vietām, un ne visi var atbraukt uz Rīgu mācīties," iemeslu min Linda. Kad jaunieši sasnieguši studentu vecumu, lībiešu valodas apguvi akadēmiskā līmenī iespējams turpināt Tartu universitātē Igaunijā. Arī Latvijas Universitātes Lībiešu institūts aktīvi darbojas pie arvien jaunām lībiešu valodas apguves iespējām.

Linda sociālajos tīklos "Facebook" un "X" ir izveidojusi lībiešu valodai veltītu lapu "Līvõ Kēļ" . Viņa regulāri publicē ierakstus, kas māca arvien jaunus vārdus un izteicienus lībiešu valodā. Lapas autore skaidro: " Nolūks ir popularizēt lībiešu valodu. Ja kādi no mūsu audzēkņiem sāks runāt labāk par mani, es no laimes izkusīšu. Gribu, lai viņi sajūt lībiešu valodu kā savējo, un brīdī, kad viņi sev prātā nolemj "Viss, es mācos "pa nopietno"!" viņiem tas nebūs grūti." Linda uzskata, ka vasaras skolas ietvaros bērni un jaunieši apguvuši gan labu izrunu, gan vārdu krājumu. Arī "Līvõ Kēļ" sniedz noderīgu artavu vārdu krājuma paplašināšanā un bagātināšanā. Vēlāk jauniešiem atliks tikai "pievienot gudrības par to, kā vārdus locīt, kā teikt, kā neteikt, kāda ir lietojuma prakse."

Katra saknes – stabilais enkurs

"Mūsdienās arvien svarīgāk kļūst apzināties identitāti un dažādas tās šķautnes. Nav vairs tā, ka vienā konkrētā vietā dzīvo tie un tie cilvēki, un viņi visi ir līdzīgi. Līdz ar to saglabāt saikni ar pagātni kļūst arvien svarīgāk," uzskata Reinis. Linda piekrīt vīram: "Kaut kādā mērā tu kļūsti par lībiešu kultūras nesēju. Par ko mēs arī stāstām šeit, skolā, bērniem – ka viņi ir lībiešu kultūras nesēji. Tā kā neesam liela kopiena, tad esam tāda staigājoša enciklopēdija vai izkārtne."

Reinis uzskata – lai cilvēks nepazustu, viņš nevar būt tikai kaut kas viens. Ja tas pazūd, tad arī pats cilvēks var pazust eksistenciālos meklējumos.  

 skaidro savu pārliecību: "Līdz ar to ir vajadzīgas saites tā kā zirnekļa tīkls visos virzienos, lai, vienam pārtrūkstot, tu joprojām stabili turies." Linda viņu papildina: "Kā bija tas Imanta Ziedoņa [teiciens] – ja tev nav savas patiesības, tad vari apjukt, tāpēc ka ir daudz to patiesību. Ja bērnībā izzini savas saknes, šo vienu personības šķautni […], tad […] tu skaidri zini, ka tas ir tavs stabilais enkurs. Turklāt, ja tas ir tavs, tad tas ir tavs, tev neviens to nevar atņemt. Tāpat kā, ja tu esi latvietis, neviens nevar atnākt un pateikt – nē, tu neesi latvietis, es nepiekrītu! Tas ir kaut kas neapstrīdams un stabils tavā dzīvē. Un tev principā nevienam tas pat nav jāpierāda."