1499. gada vasarā Lisabonā atgriezās pirmā portugāļu Indijas ekspedīcija, kuru vadīja Vasko da Gama. Jūrasbraucējs šai pasākumā bija zaudējis divus no četriem savas ekspedīcijas kuģiem un apmēram pusi no 170 vīriem, tomēr viņam bija izdevies sasniegt Indiju un atgriezties ar bagātīgu garšvielu kravu, kas tālaika Eiropā bija, vārda tiešā nozīmē, zelta vērtē. Tāpēc nav brīnums, ka jau nākamajā gadā Portugāles karalis Manuels I sūtīja ceļā nākamo floti – šoreiz jau veselus trīspadsmit kuģus, kurus komandēja muižnieks Pedro Alvarešs Kabrals. Viņam bija jāpaveic tas, kas nebija izdevies da Gamam – jāsasniedz Indija un jāvienojas ar Kalkutas valdnieku par portugāļu tirdzniecības kolonijas nodibināšanu viņa īpašumos. Daļēji tas Kabralam tiešām izdevās, tomēr daudz nozīmīgāks portugāļu nācijas vēlākajā vēsturē bija cits, iespējams, nejaušs ekspedīcijas veikums pa ceļam uz galamērķi.
Proti, 9. martā devies ceļā, Kabrals zēģelēja uz dienvidrietumiem un apmēram pēc pusotra mēneša manīja tuvumā esošas cietzemes pazīmes.
1500. gada 22. aprīlī Pedro Alvareša Kabrala flote sasniedza Dienvidamerikas kontinenta austrumu krastu tagadējās Brazīlijas provinces Baijas teritorijā.
Vēsturnieki joprojām nav vienisprātis, vai Portugāles karaļnams bija uzdevis Pedro Alvarešam Kabralam atrast un pasludināt par portugāļu īpašumu zemes Atlantijas okeāna rietumos. Vien daži gadi bija pagājuši, kopš Kristofors Kolumbs bija atklājis eiropiešiem Jauno Pasauli, bet pa šiem gadiem gan viņš pats, gan vairāki citi spāņu jūrasbraucēji bija jau pamatīgi izpētījuši Karību jūras piekrasti un devušies arī Dienvidamerikas kontinenta iekšienē. Šiem spāņiem jau bija skaidrs, ka viņu priekšā ir milzīgs zemes masīvs un ka uz to visu ir tiesības Spānijas kronim. Lieta tāda, ka 1494. gadā Spānija un Portugāle – tolaik spēcīgākās jūras lielvalstis – bija sadalījušas Atlantijas okeānu ietekmes sfērās. Robežlīnija bija vilkta pa vidu starp portugāļiem piederošajām Zaļā raga salām un Kolumba jaunatklātajām zemēm rietumos. Dienvidamerikas austrumkrasts, kuru bija sasniedzis Kabrals, piederēja tam nelielajam kontinenta stūrim, kurš iekrita portugāļu tiesā. Tādējādi varētu pieņemt, ka karalis Manuels I bija ar nolūku sūtījis ekspedīciju izlūkot viņa potenciālos īpašumus, iekams tajos nav ieperinājušies spāņi. Tomēr ziņas par spāņu pēdējo gadu atklājumiem diezin vai tobrīd bija sasniegušas Lisabonu, tāpēc, visdrīzāk, Kabrala atklājums tomēr bija nejaušs.
Viņš gluži vienkārši sekoja sava priekšgājēja Vasko da Gamas norādēm un kuģoja uz dienvidrietumiem, lai izmantotu labvēlīgās okeāna straumes un valdošos vējus, kas viņu droši aiznestu uz Āfrikas dienvidu galu.
Jaunatklātajā zemē Kabrala ekspedīcija pavadīja desmit dienas, sastopoties ar tupinikimu cilts indiāņiem, kuri biezi apdzīvoja šo krastu. Kontakti bija draudzīgi, notika diezgan adekvāta maiņas tirdzniecība, pret naglām, eiropiešu drēbēm un stikla krellēm iegūstot indiāņu amuletus, šķēpus, pērtiķus un papagaiļus. Maija sākumā, uzlādējis kuģus ar pārtikas, kokmateriālu un saldūdens krājumiem, Pedro Alvarešs Kabrals uzvilka buras tālākajam braucienam uz Indiju, atstādams jaunatklātajā krastā pāris portugāļu katordzniekus un lielu koka krustu par zīmi, ka tā tagad ir karaļa Manuela zeme.
