Pēc Pirmā pasaules kara tajā uzvarējušās Antantes lielvalstis atņēma Vācijai vairākas teritorijas ar jauktu iedzīvotāju sastāvu, tai skaitā Mēmeles jeb Klaipēdas apgabalu. Sākotnējā iecere bija noteikt šai teritorijai īpašu statusu ar starptautisku pārvaldi, tomēr 1923. gada janvārī apmēram tūkstotis civilās drēbēs ģērbtu bruņotu lietuviešu okupēja apgabalu un pēc neilgas pretošanās piespieda padoties tur izvietoto franču armijas kontingentu. Rietumeiropas valstis aprobežojās ar nosodījumu, un 1924. gada maijā Parīzē parakstīja konvenciju, kurā atzina Klaipēdas apgabalu par autonomu Lietuvas sastāvdaļu ar savu parlamentu un iedzīvotājiem garantētu tradicionālo tiesību un kultūras saglabāšanu.
Piekrita arī Vācija, visdrīzāk izsverot, ka no Lietuvas nākotnē var cerēt šo teritoriju salīdzinoši viegli atgūt.
Tobrīd ļoti miglainās vācu cerības ieguva konkrētas aprises nepilnus 15 gadus vēlāk. 1938. gada pavasarī Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers paziņoja, ka Mēmeles apgabala atgūšana ir viņa valdības prioritāte. Situācija pašā Klaipēdas apgabalā arvien saasinājās. Vācu iedzīvotāji, kas nekad nebija īsti samierinājušies ar pakļautību Lietuvai, nacistu propagandas iedvesmoti, izvērsa gan legālu, gan nelegālu pretlietuvisku darbību. Propaganda guva dzirdīgas ausis arī Mēmeles lietuviešu vidū, no kuriem lielākā daļa pirms Pirmā pasaules kara bija dzīvojuši Vācijas impērijā, bija daļēji pārvācoti luterāņi un nebija sajūsmā par katolisko, agrāro Lietuvu. 1938. gada decembrī Klaipēdas Parlamenta vēlēšanās 25 no 29 vietām ieguva pronacistiskās partijas.
Ārpolitiski Lietuva izrādījās praktiski viena. No 1924. gada konvencijas parakstītājvalstīm Itālija un Japāna tagad bija Vācijas sabiedrotās, savukārt Lielbritānija un Francija turpināja tuvredzīgo Hitlera nomierināšanas politiku, kurai par upuri jau bija kritusi Čehoslovākija. Ar kaimiņvalsti Poliju Lietuva jau kopš 1920. gada bija pastāvīgā konflikta situācijā poļu okupētā Viļņas apgabala dēļ, un arī Padomju Savienība aprobežojās vien ar verbālu lietuviešu pozīcijas atbalstu – Kremlī, domājams, jau bija dzimusi ideja par vienošanos ar Hitleru.
1939. gada martā Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Urbšis, atgriezdamies no pāvesta Pija XII inaugurācijas svinībām, Berlīnē tikās ar Vācijas ārlietu ministru Joahimu Ribentropu. Apmēram 40 minūtes ilgajā sarunā Urbšim tika skaidri pateikts, ka Reihs pieprasa atdot Mēmeles apgabalu, un, ja Lietuva nepiekritīs ar labu, tad to okupēs ar bruņotu spēku. Viss sarunu process notika, uzsvērti demonstrējot, cik mazsvarīga varenajai Lielvācijai šķiet Lietuvas suverenitāte. Smetonas valdībai nebija izvēles, un naktī no 1939. gada 22. uz 23. martu Berlīnē tika parakstīta vienošanās par Mēmeles apgabala tūlītēju nodošanu Vācijai. Lietuva zaudēja vienīgo nozīmīgo jūras ostu, caur kuru tika īstenoti vismaz 70% ārējās tirdzniecības, vairāk nekā 50% kokapstrādes, papīra un poligrāfijas rūpniecības, vairāk nekā 40% tekstilrūpniecības, vairāk nekā 30% ķīmiskās rūpniecības; pavisam apmēram 30% rūpniecisko jaudu. Nepārprotama bija arī nacionālā pazemojuma izjūta Lietuvas sabiedrībā. Vēlākajai lietuviešu salīdzinoši vēsākajai attieksmei pret sadarbību ar nacistu okupantiem Otrā pasaules kara laikā bija nepārprotams sakars ar 1939. gada marta notikumiem.
