Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā jaunā vācu demokrātija piedzīvoja pasaules vēsturē, šķiet, pazīstamāko hiperinflācijas periodu, kurš galu galā tomēr noslēdzās 1923. gada 20. novembrī, kad Vācijas Garantiju banka laida apgrozībā jaunu naudu – tā saukto "rentenmarku" jeb tulkojumā – "garantiju marku".
Galvenais hiperinflācijas iemesls Vācijā ir Versaļas miera līgums, kuru Pirmajā pasaules karā uzvarētajai Vācijai nākas noslēgt ar uzvarētājām valstīm.
Vācijai jāizmaksā Antantes valstīm reparācijas – sākotnēji piestādītais rēķins ir 269 miljardi zelta marku, ko vēlāk samazina līdz 132 miljardiem. Paredzēts, ka Vācija maksās līdz pat 1984. gadam. Vācieši piekrīt, paredzot, ka, lai iegūtu izmaksām nepieciešamo zeltu un ārzemju valūtu, Vācija strauji samazinās iekšējo patēriņu un strauji kāpinās eksportu, kas galu galā izrādīsies reparāciju saņēmējiem neizdevīgāk nekā atlaist vāciešiem šo "soda naudu". Kaut kas līdzīgs tiešām notiek, tomēr pirms tam Vācija piedzīvo dramatisku nacionālās valūtas vērtības kritumu, jo reparācijās tiek atdotas zelta un ārvalstu valūtas rezerves, ar kurām garantēta markas vērtība.
Līdz 1922. gada vidum marka lēnām slīd lejup, sasniedzot kursu 320 markas par amerikāņu dolāru – Versaļas līguma slēgšanas brīdī šis kurss bija apmēram 8,5 markas par dolāru. Taču tad izpaužas vēstis, ka vairāku amerikāņu finansistu organizētās konferences par Vācijas reparāciju maksājumu pārskatīšanu beigušās bez panākumiem, un sākas straujš kritums, līdz decembrim sasniedzot rādītāju 8000 marku par dolāru. Cenu kāpums pašā Vācijā šī pusgada laikā sasniedz 16 reizes. 1923. gada janvārī franču un beļģu armijas okupē Rūras rūpniecības rajonu, lai nodrošinātu, ka Vācija reparāciju maksājumus veic nevis bezvērtīgajās papīra markās, bet precēs, pirmām kārtām – akmeņogļu piegādēs. Tas ir smags trieciens vācu ekonomikai, un sākas īsta hiperinflācijas lavīna.
1923. gada otrajā pusē apgrozībā jau ir naudas zīmes ar 14 nullēm – simts triljonu marku nominālvērtībā.
Ap šo laiku cenas dubultojas ik pa pāris dienām, un daži vācieši atklāj, ka nav vērts mēģināt mainīt vērtību zaudējušo papīrmarku pakas pret malku – prātīgāk tās pa taisno lādēt taupības krāsniņās.
Tomēr Vācijai izdodas atmosties no šī finanšu murga. Valsts izveido Garantiju banku, kurā iegulda tai piederošos nekustamos īpašumus 3,2 miljardu pirmskara marku vērtībā. Garantiju banka laiž apgrozībā jaunu naudu – garantiju marku, kas tiek apmainīta pret devalvēto papīrmarku ar kursu viena pret vienu miljardu.
Kad inflācija pārvarēta, Vācijas ekonomika attīstās ļoti sekmīgi līdz pat vispasaules ekonomiskajai krīzei sešus gadus vēlāk. Tomēr tieši inflācijas periods iesakņo vāciešos dažus priekšstatus, kurus vēlāk pedalizē Hitlers un viņa kompānija, veidojot sev nepieciešamo vācu tautas ienaidnieku tēlu. Pirmkārt, hiperinflācija vāciešu apziņā nesaraujami – un pamatoti – asociējas ar Versaļas mierlīgumu un Rietumu valstīm kā netaisniem un nežēlīgiem pāridarītājiem. Otrkārt, šī krīze piemeklē vēl nenobriedušu demokrātiju, un daudziem demokrātija sāk asociēties ar nestabilitāti, kamēr vecie labie ķeizara varas gadi – ar pārticību un uzplaukumu. Treškārt, finanšu sfērā liels ir ebreju tautības darbinieku īpatsvars, un, tā kā pat demokrātiskā Vācijas valdība nekautrējas brīžiem pasludināt finanšu spekulantus par galvenajiem hiperinflācijas vaininiekiem, nacistiem nenākas grūti mālēt savos propagandas materiālos "nelieti žīdu", kurš iedzīvojas uz līdzpilsoņu nelaimes rēķina.
