Žurnālu piedāvājums 20. gados – gana plašs
"Atpūta" pieder pie to ilustrēto iknedēļas žurnālu žanra, kuru saturs bija visai universāls. "Atpūta" radās tirgū, kurā jau bija līdzīgi izdevumi, piemēram, žurnāls "Nedēļa" un "Ilustrēts Žurnāls".
Vēsturniece norādīja, ka iet šo pašu ceļu bija iecerējuši visai daudzi Latvijas kultūrā toreiz pazīstami cilvēki, kuri līdz tam piedāvāja nišas žurnālus.
Piemēram, 1924. gadā izdevniecības "Grāmatu draugs" īpašnieks un grāmatu izdevējs Helmārs Rudzītis sāka izdot ilustrēto žurnālu "Sensācija". Arī Aleksandram Grīnam un Sigismundam Vidbergam šķita, ka nedēļas tipa žurnāls varētu būt kas interesants, un 1925. gadā nāk klajā žurnāls "Vecpuisis".
"Žurnāls "Eross" nāk maijā, žurnāls "Elegance" nāk jūnijā, bet 1925. gada augustā dienas gaismu ierauga vispār ilgtermiņa flagmanis Latvijas preses tirgū – žurnāls "Aizkulises", kuram, ja salīdzinām ar 90. gadu atjaunotās Latvijas pirmajiem preses izdevumiem, analogs varētu būt "Vakara Ziņas"," stāstīja Lipša.
Veiksmes atslēga – plaša reklāma
Lipša atzina, ka "Atpūtas" popularitāte savā ziņā ir pārsteidzoša, jo tā ienāca jau labi nostādītā tirgū, turklāt, piemēram, "Nedēļa" vēsturnieces ieskatā bija interesantāka. Kāpēc "Atpūta" bija veiksmīga, bet visi pārējie izdevumi, izņemot varbūt vienīgi žurnālu "Aizkulises", kura izdošanu pārtrauca vien Kārļa Ulmaņa autoritārā valdība, dažu mēnešu vai dažu gadu laikā mira dabiskā nāvē? Lipša to skaidroja ar Latvijas preses flagmaņu – Emīlijas un Antona Benjamiņu – jau tobrīd plašajām iespējām.
""Atpūtas" galvenā veiksme, manuprāt, bija tā, ka to izdeva "Jaunāko Ziņu" izdevēji [Benjamiņi], kuri jau tobrīd – 1924. gadā "Jaunākās Ziņas" bija sasniegušas apmēram 100 tūkstošu tirāžu – varēja to reklamēt, cik daudz gribēja un cik plaši gribēja.
Tam bija ļoti liela nozīme, ka jau pazīstami preses izdevumu izdevēji saka: lūk, mēs jums jaunu nedēļas žurnālu izdodam," skaidroja Lipša.
Galvenie redaktori – spilgtas personības
Kāda starpkaru žurnālista memuāros iespējams lasīt, ka ideja par "Atpūtu" patiesībā radās nevis pašiem Benjamiņiem, bet gan "Jaunāko Ziņu" redaktoram Jānim Kārkliņam, kurš kļuva arī par pirmo un ilggadējo "Atpūtas" redaktoru, norādīja vēsturniece.
Tikai 1937. gadā Kārkliņš aizgāja no darba šajā izdevniecībā, jo nespēja vienoties ar darba devējiem, ka tiek izpildīti viņa pieprasītie līguma punkti. Galvenā redaktora vai redakcijas vadītāja vietu pēc Kārkliņa ieņēma Jūlijs Lācis.
Vēsturniece norādīja uz pastāvošo uzskatu, ka "Atpūtas" un "Jaunāko Ziņu" veiksme nereti tiek skaidrota ar Benjamiņu biznesa ģenialitāti, taču patiesībā varētu teikt, ka viņi vienkārši iemanījās veiksmīgi izmantot tā laika valdošās varas un likumu izmaiņas savā labā.
Starp laika un likumu maiņām
Piemēram, "Atpūtas" izdošana sakrīt ar brīdi, kad 1924. gada sākumā Emīlija Benjamiņa dzēš kredītu par lielo namu Kalēju ielā, kurā atradās "Jaunāko Ziņu" tipogrāfija – to viņa bija spējīga izdarīt, pateicoties likumu maiņai.
"Šo namu viņa nopirka īsi pirms Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu, vēl pie Krievijas impērijas varas Rīgā. Interesantais ir saistāms ar vienu no likumiem jau Latvijas valstī: Tautas Padome pieņēma 1920. gadā 20. marta likumu par to, kā pildīs iepriekšējo līgumu saistības – iepriekšējos Krievijas rubļus pielīdzināja ļoti drastiskās proporcijās Latvijas rublim un vēlāk santīmiem," skaidroja Lipša.
Benjamiņa lielo izdevniecības namu 1917. gadā iegādājās, aizņemoties 66 tūkstošus rubļu, kas Krievijas impērijas laikā bija milzīga summa, šo parādu viņa atmaksāja aptuveni tūkstoš latu apmērā.
"Varētu teikt, ka "Atpūtas" viens no veiksmes stāstiem ir tās izdevēju kā biznesa cilvēku spēja izmantot attiecīgā brīža, teiksim, sadarbību ar varu vai likumus," norādīja Lipša.
Prata sadarboties ar valdošo varu
Par to liecina arī fakts, ka vēl pirms tam, 1917. gadā, kad Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu un okupācijas vara Latvijas teritorijā aizliedza visus preses izdevumus latviešu valodā, Benjamiņi arī no šīs situācijas izgāja "sausām kājām".
"Tolaik bija ļoti daudz preses izdevumu un ļoti daudz latviešu tipogrāfiju. Visi šie biznesi tika nolikti uz bremzēm, un vācu vara deva tikai vienu koncesiju – Fricim Veinbergam," stāstīja Lipša.
Fricis Veinbergs savukārt noslēdza vienošanos ar Antonu Benjamiņu, ka viņš ir Veinberga redakcijas sastāvā, un viņi kopā drukā "Rīgas Latviešu Avīzi" – vienīgo vācu okupācijas varas atļauto avīzi Latvijā – Emīlijas Elkas (vēlāk Benjamiņas) tipogrāfijā.
"Sadarbība ar okupācijas varu ļāva iziet zirgā kā vienīgajam latviešu preses izdevumam vācu okupētajā Rīgā. Pēc tam mēs zinām, ka šo sadarbības periodu Latvijas laikā, 20.–30. gados, Benjamiņiem pamatoti pārmeta, sakot, ka Benjamiņiem ir vienalga, kāda ir vara, jo viņi sadarbosies ar visām, un vienīgais, kas viņus interesē, ir bizness. Savā ziņā tā ir taisnība.
Viņi bija vienīgie, kas spēja darbināt tipogrāfiju, kamēr visi pārējie bija uz bremzēm nolikti. Es šaubītos, vai tas ir tā mūsdienās "apjūsmīgi" apcerams," pauda Lipša.
Daiļliteratūra, ceļojumu apraksti un fotogrāfijas
Turpmākajos gados žurnāls "Atpūta" piedzīvo dažādus lielākus un mazākus krīzes posmus, bet, atšķirībā no citiem izdevumiem, tos veiksmīgi pārvar. Arī "Atpūtas" saturs šajā veiksmes stāstā spēlē zināmu lomu.
"Emīlija Benjamiņa pati uzsvēra, ka 20.–30. gadu cilvēkiem patīk lasīt daiļliteratūru turpinājumos. Emīlija Benjamiņa, vismaz tā tiek uzskatīts, pati izvēlas šos romānus," norādīja Lipša.
Viens no tiem bija, piemēram, Viļa Lāča "Zvejnieka dēls", ko izdeva "Jaunākās Ziņas", bet Benjamiņa apdomīgi izvēlējās arī citus latviešu oriģinālliteratūras darbus, ko turpinājumos publicēt arī žurnālā "Atpūta".
"Lasītājs saprot, ka viņam piedāvās arī Latvijā pazīstamu cilvēku publikācijas – ceļojumu aprakstus. Piemēram, jau pirmajā [numurā] pulkvedis Zeltiņš, kurš ir bijis Āfrikā, turpinājumos rāda bildēs un raksta, ko viņš Āfrikā ir redzējis, kā viņu tur uztvēra," stāstīja Lipša.
Vēl bez romāniem un ceļojumu aprakstiem nozīmīga loma "Atpūtas" saturā bija arī fotogrāfijām – it īpaši ārpus Rīgas dzīves atrādīšanai.
"To darīja, sasniegumu veidā rādot, kas ir jauns uzcelts, kas biedrībās notiek. Rāda, kā un kādi kolektīvi svin savas jubilejas – biškopji, tirgotāji un citi. Vārdu sakot, ["Atpūta"] parāda saimnieciskās dzīves darbību caur biedrībām, tātad caur nevalstiskajām organizācijām," skaidroja Lipša.
Labi juta sabiedrības noskaņojumu
"Atpūtā" tika publicēta arī tolaik populārā dzeja un pat Raiņa dienasgrāmatas pēc viņa nāves, ko sagatavoja pati Aspazija. Tas noteikti piesaistīja ļoti lielu publikas daļu, iespējams, pat no sociāldemokrātu aprindām, sprieda vēsturniece.
Tāpat nozīmīgi, ka, ja sākumā "Atpūtas" vāki bija vairāk it kā zīmēti, jo tos rotāja Latvijas mākslinieku ilustrācijas un darbu reprodukcijas, tad 30. gadu sākumā Latvijas iedzīvotāji jau "Atpūtā" redz fotogrāfijas, kurās, piemēram, attēloti ministri savā māju interjerā, kopā ar sievām, bērniem un mājdzīvniekiem.
"Benjamiņa labi izjuta to smalko robežu, kurā brīdī vari rādīt publiskajā telpā attēlus, kas cilvēku, teiksim, mēra sajūtu vairs neaizskartu. Piemēram, mēs zinām, ka preses baļļu rīkošanā piedalījās "Jaunāko Ziņu" izdevēji, un preses balles bija liela mēroga pasākums Latvijas saviesīgajā dzīvē.
1922. gadā ir pirmā balle uz latviešu preses simtgadi. "Atpūta", kas iznāk jau no 1924. gada, pirmo reizi prese balli atrāda tikai 1929. gadā," norādīja Lipša.
Pirms tam "Atpūtā" tika publicēta tikai informācija par to, ka preses balle notiks. Tas liecina, ka Benjamiņa lieliski juta: trūcīgāko aprindu lasītājus viņa varētu aizskart, atrādot sabiedrības krējumu, greznos tērpos defilējot pie boles traukiem, bet 20. un 30. gadu mijā šis noskaņojums mainās, un fotogrāfijas beidzot parādās nedēļas avīzē.
Pret Ulmani lieki nespirinājās
"Atpūta" turpina iznākt arī pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nākšanas pie varas, kad presei tiek uzlikti diezgan pamatīgi iemaukti un daudzi izdevumi, it sevišķi ar partijām saistītā prese, vienkārši tiek aizliegti.
"Benjamiņi ļoti ātri saprata – jau vācu okupācijas laikā, Pirmajā pasaules karā, saprata, kas ir jādara. Viņi šādos brīžos nespirinājās.
Viņiem bija liels bizness – apmēram 200 tūkstošu tirāžā iznāca "Jaunākās Ziņas". Domāju, ka diez vai režīms būtu nacionalizējis "Jaunākās Ziņas", jo tur nebija neviena oponenta. Tie bija biznesa cilvēki – Emīlija Benjamiņa, Antons Benjamiņš," norādīja Lipša.
Vēsturniece skaidroja, ka Benjamiņiem ar Ulmani uzreiz tika noslēgta nerakstīta vienošanās, ka viņi atbalsta jauno autoritāro valdību un strādā tās labā ar visām no tā izrietošajām sekām. Visvairāk tas atspoguļojās fotogrāfiju sadaļā, kurā tika attēloti Ulmaņa autoritārās valdības ministri. Parādās arī jūsmīgi vāki par 15. maija gadadienām, kad atzīmēja Ulmaņa apvērsumu.
"Taču ideoloģisko tekstu "Atpūtā" nav. Tur ir tādi kultūras apskati, pat vairāk tādas kā kultūras esejas, daiļliteratūra, bērnu stūrītis, kas nemainās, krustvārdu mīkla, kas mūžīgi mūžos dzīvo. "Atpūtu" [režīms] skāra mazāk. Ja 20. gadu beigās "Atpūtas" tirāža bija 50 tūkstoši, tad 30. gados 70 tūkstoši un tā arī turas. Neviens cits žurnāls tādā tirāžā neiznāca," skaidroja Lipša.
Turpināja glabāt atmiņas
"Atpūtas" izdošana beidzās tikai 1941. gadā – žurnāls turpināja iznākt arī Baigajā gadā, kad bija notikusi PSRS pirmā okupācija. Taču vēlāk žurnāla kādreizējie izdevumi turpināja dzīvot daudzu latviešu mājās kā liecības un atmiņas par starpkaru Latviju.
"20. gadsimta 90. gados "Atpūta" ieguva spozmi un saikni ar laiku pirms Otrā pasaules kara, kad Latvija bija neatkarīga valsts, kad latviešu valoda, vismaz 30. gadu beigās, bija noteicošā Latvijas valstī, un politikā, biznesā, darbojās Latvijas uzņēmēji un dominēja latvieši," skaidroja Lipša.
Vēsturniece uzsvēra, ka ne tikai "Atpūta", jebkurš starpkaru perioda latviešu preses izdevums, kurš okupācijas laikā tomēr bija saglabājies mājas bēniņos, tika šķirstīts ar nostalģiju.
"Tās bija atmiņas par to, ka mēs kādreiz bijām saimnieki savā zemē," norādīja Lipša.
