1814. gada 11. aprīlī Fontenblo pilī netālu no Parīzes imperators Napoleons Bonaparts vienojās ar Austrijas, Krievijas un Prūsijas pārstāvjiem par atteikšanos no Francijas troņa. Cietis sakāvi karā pret visu spēcīgāko Eiropas lielvalstu koalīciju un izsmēlis lielāko daļu Francijas resursu, kādreiz neuzvaramais valdnieks bija spiests piekāpties uzvarētāju diktātam. Tomēr tā bija vienošanās – nevis bezierunu kapitulācija. Cīņu zaudējušajam imperatoram tika formāli saglabāts viņa tituls un piešķirta Elbas sala – neliela saliņa ar 12 000 iedzīvotāju apmēram 20 kilometru attālumā no Itālijas rietumu piekrastes. Te viņš varēja valdīt kā teju suverēns monarhs ar dažu simtu vīru lielu armiju un pāris kuģu floti. Francijas troni atguvušais Burbonu dinastijas karalis Luijs XVIII apņēmās izmaksāt Bonapartam ik gadus divus miljonus franku bruņoto spēku un galma uzturēšanai. 1814. gada maija sākumā Napoleons ieradās savā niecīgajā impērijā.
Sākumā šķita, ka sakautais imperators samierinājies ar likteni un gatavs atlikušo mūžu veltīt savas izcilās spējas mazās saliņas pārvaldīšanai. Tomēr apmēram pēc pusgada dižā karavadoņa un reformatora noskaņojums mainījās. Lai arī Napoleona saziņa ar kontinentu tika stingri ierobežota, viņu sasniedza ziņas par to, ka uzvarētāju vidū nebūt nav vienprātības par strīdīgo teritoriju un ietekmes sfēru sadali. Francijā Luijs XVIII cīnījās ar finanšu grūtībām, nebija diez ko prasmīgs pārvaldes lietās, un franči ar nostalģiju atcerējās savu agrāko harismātisko un spējīgo valdnieku. Finanšu grūtību mākts, Luijs nepildīja arī Fontenblo vienošanās noteikumus par nolīgtās subsīdijas izmaksu Napoleonam. Izpaudās arī ziņas, ka Eiropas valdnieki apspriežot plānus par Napoleona pārvietošanu tālāk no kontinenta – uz Azoru arhipelāgu vai kādu Karību jūras salu. Napoleons nebija tas vīrs, kurš šādos apstākļos padevīgi gaidītu, kad citi izšķirs viņa likteni.
Izdevīgs brīdis bēgšanai pienāca februārī, kad britu pulkvedis Neils Kempbels, kurš bija norīkots Elbā, lai uzraudzītu Napoleonu, aizkuģoja uz cietzemi atskaitīties savai priekšniecībai. Bonaparts nekavējoties pavēlēja aprīkot savas flotiles spēcīgāko kuģi – brigu "Inconstant" – ar papildu lielgabaliem. Bez šīs brigas viņa rīcībā bija vēl viens mazāks karakuģis, kā arī viena kravas briga un četri mazāki kuģi. Viņam bija izdevies paturēt Elbā apmēram 700 vīru lielus bruņotos spēkus – Vecās gvardes veterānus un poļu ulānus, kuriem viņš piepulcināja vēl ap 300 koriskāņu un ap 50 vietējo žandarmu. Ar šo nedaudz vairāk kā tūkstoti lielo vienību 1815. gada 26. februārī viņš devās ceļā, un, sekmīgi izvairījies no britu un franču patruļkuģiem, 1. martā sasniedza Francijas krastu uz ziemeļiem no Kannām.
Ērtākais ceļš uz Parīzi veda caur Provansu, kas bija zināma kā Burbonu monarhiem uzticama province, tāpēc Napoleons izvēlējās maršrutu cauri Francijas Alpiem. Jau visai drīz viņam sāka pievienoties armijas vienības, kas vēl nesen bija zvērējušas uzticību karalim Luijam. Tas bija īsts triumfa gājiens, kura laikā Napoleona piekritējiem neesot nācies ne reizes izšaut uz pretinieku.
Pilsētas vēra vārtus pārnākušajam valdniekam, tai skaitā Parīze, no kuras Luijs XVIII steigšus bēga un kurā Bonaparts iemaršēja 1815. gada 20. martā. Sākās tā dēvētās Simts dienas – pēdējais imperatora Napoleona I varas cēliens. Kā jau liecina nosaukums, šī valdīšana ilga nedaudz vairāk kā trīs mēnešus – līdz izšķirošajai sakāvei pie Vaterlo tā paša gada jūlijā. Pēc tās uzvarētāji nogādāja zaudējušo bijušo imperatoru drošā attālumā no Eiropas – Svētās Helēnas salā Atlantijas okeāna vidū, kur Napoleons Bonaparts pavadīja viņam vēl atlikušos nepilnus sešus mūža gadus.
Šī diena vēsturē
