Sadaļas Sadaļas

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Dzied un sveic visi. Muzikāls apsveikums Raimonda Paula 80 gadu jubilejā

Aculiecinieks

Aculiecinieks. In memoriam. Jānis Vaišļa

Aculiecinieks. 1991.gada asiņainā ziema. Liecības

1991.gada asiņainā ziema. Liecības par Barikāžu laiku

Atmiņas par tā saukto Barikāžu laiku ir daudz gandrīz ikvienam, kas tajā 1991. gada ziemā pirms 27 gadiem bija sasniedzis kaut cik apzinātu vecumu. Ir fotogrāfijas, videokadri, stāstījumi un arī liecības, kuras var aptaustīt un kurām var pieskarties, un tādā veidā atdzīvināt Barikāžu laiku.

Latvijas Televīzijas (LTV) raidījuma "Aculiecinieks" pirms pāris gadiem apmeklētajos trijos muzejos – Latvijas Kara muzejā, 1991.gada barikāžu muzejā un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā – tādu nebūt nav daudz, bet pirmās unikālās šķiet kartes, ar kurām barikādes arī sākās.

Unikālās kartes no Vecrīgas

"Šādas kartes bija vairākas. Atsevišķi datumi, kad sāka veidot barikādes, 13.-14. [janvārī] tad tā situācija bija viena, un 25.janvārī jau bija cita. Tad jau bija uzceltas stacionārās barikādes, un tajā kartē tad arī ir atzīmētas," raidījumā "Aculiecinieks"  stāstīja Latvijas Kara muzeja Pēckara vēstures nodaļas vadītāja Sarmīte Baltiņa.

Jau vēlāk šie unikālie arhīva materiāli tika pārzīmēti, un tagad Kara muzeja ekspozīcijā katrs var redzēt, kā, piemēram, tika nostiprināta Vecrīga. Barikāžu plānotāju vidū bija gan virsnieki no Latviešu strēlnieku apvienības, gan bijušie leģionāri, gan nacionālie partizāni.

"Analizējot tos draudus, secinājām, ka lielākās briesmas varētu draudēt tieši no Ādažiem," atzina toreizējais Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks Odisejs Kostanda.

Ādažos bija Padomju armijas vienība ar 52 tankiem, un tas nebija nekāds joks. Vecrīga tika nocietināta ārēji, sadalīta septiņos sektoros un 44 posteņos. Galvenie divi objekti, kas bija jānosargā, – Saeima un Radio māja. Bija arī snaiperi un rūpīga stratēģija. 

"Mēs ārēji demonstrējām, ka mums ir nevardarbīga aizsardzības akcija. Bet tie posteņi, kas bija organizēti, un visa darbība organizēta pēc militārās aizsardzības principiem. Un tie vīri zināja, kā rīkoties (..)," sacīja Kostanda.

Ložu virtenes pie Iekšlietu ministrijas

Muzeju eksponāti liecina, ka tautas rokās savukārt bija radioaparāti. Cīņas apziņu stiprināja plakāti ar visdažādākajiem vēstījumiem un saukļiem, bet ieroču vietā bija pat vāles ar tām piesietu bruģakmeni. Katrs bija gatavs sargāt un katrs izpaudās, kā prot.

Bet latviešu mākslinieks Kurts Fridrihsons tobrīd zīmēja savus pēdējos darbus. Arī tie saglabāti Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Nosaukumi un krāsas – trauksmainas.

Kara muzejā tikmēr atrodams arī pierakstu žurnāls, kurā dežurants fiksē katru vēsti, kas nāca no ziņotājem dažādās pilsētas vietās un kas uzmanīja potenciālo ienaidnieku pozīcijas.  Paldies sargātājiem. Paldies Dievam, bet Vecrīgā tā arī neviens iebrukt neuzdrīkstējās.

20. janvāra vakarā tās ziemas skarbākie un aukstākie notikumi risinājās Vecrīgas pašā pakājē, otrpus Bastejkalnam pie Iekšlietu ministrijas ēkas, pār kuru neilgi pēc plkst. 21 vakarā tumšajās debesīs izgaismojās stindzinošas ložu virtenes – tādas, kādas Latvija līdz šim nebija redzējusi nekad.

Iekšlietu ministrijas ēkā iebruka specvienības OMON kaujinieki. Taustāmu liecību no šī brīža praktiski nav. Pati ēka tiek atjaunota, ložu čaulītes salasītas. Palikusi gan viena liecība – slēdzene ar acīmredzamu lodes caurumu no kādām dienesta ieejas durvīm, ko Kara muzejam nodevis pulkvedis Andris Graudiņš.

Vēstures līkločos aizceļojusi arī tanī naktī operatora Andra Slapiņa izmantotā videokamera, ar ko fiksēts viņa sašaušanas brīdis. Barikāžu muzejā palikusi vien šīs kameras termosoma. Taču tās vietā savu 20.janvāra nakts ieroci nolicis operators Zigurds Vidiņš.

Operatora Vidiņa atmiņas

"Mēs izdzirdējām šāvienus, un paralēli arī atskanēja zvans un ziņoja, ka uzbrūk Iekšlietu ministrijai. Tā tehnika – kameras – stāvēja gatavībā. Protams, mēs paķērām kameras, un tā mēs visi izskrējām ārā. Reāli mums bija divas kameras. Man bija video kamera un Andrim Slapiņam video kamera bija.

Mums pirmā doma bija skriet uz Iekšlietu ministriju. Juris skrēja pa priekšu pār tiltiņu pāri. Taču tur nodeva tādu krustuguni, ka tās lodes no [tilta] dzelžiem lēkāja. Skaidrs, ka pāri mēs netiksim, un tā mēs palikām Vecrīgas pusē," stāstīja Vidiņš.

Vīri sadalījās pa pāriem – Juris Podnieks ar Andri Slapiņu pie vienas kameras, Zigurds Vidiņš un Gvido Zvaigzne – pie otras.

"Tā sajūta pilnīgi bija tāda, mēs ar Gvido vēl pārrunājām, – ka tagad viņi [OMON kaujinieki] nāk uz Vecrīgu – droši vien pāri tiltiņam, kas pie Bastejkalna, un droši vien arī pie Nacionālā teātra, ka viņi dosies uz Vecrīgu. (..) Jo tas, kā tas tālāk attīstīsies, jau nebija pilnīgi skaidrs," atcerējās Vidiņš.

Šaušana turpinājās. Vīri filmēja, līdz pēkšņi kāda zīmīga epizode. "Mums aiz muguras garām gāja divi vīri. Saprotiet, notiek šaušana, Bastejkalnā neviena nav, un viņi mums aiz muguras pastaigājas. (..) Un Gvido saka viņiem: "Nu jūs te tā nestaigājiet, te šauj". Viņi vēl kādu brītiņu pagāja, un tad viens no viņiem otram saka: "Tagad mums ir jāiet."

Un pēc 20 sekundēm pa mums sāka šaut jau ar tēmētiem šāvieniem. (..) Tās bija divas tēmētas kārtas. Tā pirmā kārta aizgāja par zemu mums abiem. (..) Un otrā kārta bija tā, kas trāpīja Gvido." 

Tanī brīdī bija sašauts arī operators Andris Slapiņš. Bija skaidrs – ir jāglābjas.

"Un tad mēs rāpojām. Es Gvido vilku augšā uz Bastejkalnu. Tur tāds mūrītis malā ir. Šķita, ka vismaz kaut kāds aizsegs ir. Tajā brīdī arī es ieslēdzu kameru, un kamera griezās visu laiku, kamēr es velku Gvidi ārā. Jo man bija tā sajūta, ka būs nākamā kārta, un tad mēs abi te paliekam. Domāju, vismaz lai tā kamera griežas," stāstīja Vidiņš.

Gvido Zvaigzni ar "ātro palīdzību" aizveda uz Rīgas 1.slimnīcu. Andri Slapiņu vīri ar nestuvēm skriešus nesa uz Doma baznīcu, kur atradās tuvākais medpunkts. Nestuves, uz kurām gulēja Andris Slapiņš un kas dzīvību tomēr neatnesa, glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Muzeja darbinece, stāstot par šīm nestuvēm, atzīstas – kaklā stājas kamols. No vēstures viedokļa tās neapšaubāmi ir unikālas, bet ekspozīcijā izliktas nav. Viņi nezina, vai tā darīt – uz tām vēl aizvien ir asinis, tā baisā janvāra asinis.

Žurnālistes Ābolas atmiņas

Doma baznīcā tobrīd tikko bija ieradusies Latvijas Radio žurnāliste Ingrīda Ābola. Mirušais Andris Slapiņš teju vai iekritis viņas rokās.

"Pa lielajām durvīm ieskrēja vīri, pieķērušies katrs tai nestuvei pie sava roktura. Sejas bija tādas... Viņi skrēja, cerēja uz to pēdējo mirkli izglābt to cilvēku, kurš bija nestuvēs," atceras Ābola.

Viņa stāsta, ka ievainoto nevarēja atpazīt, jo mati bija sajukuši, seja bija vienās asinīs. Ārsts teicis, ka tas ir žurnālistes kolēģis. Nedaudz vēlāk, kad viņš jau bija miris, kļuva zināms, ka bojāgājušais ir operators Andris Slapiņš.

"(..) Viņš bija kolēģis, kas to visu fiksēja. Tur no Bastejkalna viņš bija nests, un neko tur vairs nevarēja izdarīt. Un tad tās nestuves nolika tajā ailē uz grīdas. Pārsedza, jo cilvēks bija miris. Un aizgāja visi prom, un bija tāds klusuma brīdis. (..) Es skatījos, stāvēju, un es nometos ceļos un noskaitīju tēvreizi. Raudādama, asaras bira briesmīgi. Teicu tā: "Dievs, es nezinu, vai Andris tev ticēja vai neticēja, bet cilvēks, kurš ir atdevis savu dzīvību par savu Latviju, tas noteikti jau tagad ir un būs pie tevis," atminas žurnāliste.

Pēc tam Ābola, pēc plkst. 22, aizskrējusi atpakaļ uz Latvijas Radio māju, devusies pie toreizējā radio vadītāja Rišarda Labanovska. "Teicu, man ir ieraksts, vai varam laist gaisā? Viņš teica: "Nešaubīgi"." Līdz ar to radio klausītājiem tajā pašā vakarā pavēstīts par notiekošo un bojāgājušo operatoru Andri Slapiņu.

Uz Doma baznīcu un citiem medpunktiem sāka plūst ievainoto straume. Pēc brīža atklājās, ka ložu lietū gājuši bojā vēl trīs cilvēki. Aptuveni divas nedēļas vēlāk no šautās brūces nomira arī operators Gvido Zvaigzne.

Šis brīdis prasīja cilvēku dzīvības, prasīja arī daudz drosmes, bet mēs nosargājām mūsu Latviju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt