Tā grāmatā “Liepāja laikmetu dzirnavās”, kuru 2005. gadā izdeva Liepājas pilsētas laikraksta “Kurzemes Vārds” redakcija sadarbībā ar Liepājas muzeju un Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku, aprakstīts pilsētā notikušais pēc padomju varas atnākšanas 1940. gadā. Pazudušo pēdas veda uz ēkas Republikas laukumā 19 pagrabiem, kur atradās milicija. Šī piecstāvu ēka būvēta XX gadsimta sākumā, un tautā to uzreiz nodēvēja par Zilo brīnumu tiem laikiem neparastā izskata un zilās fasādes dēļ. Liepājnieki arī tagad šo māju tā sauc.
KONTEKSTS
- 1941.gadā Liepājā, pēc Vikipēdijas datiem, bija 45 067 iedzīvotāji.
- 14. jūnijā no pilsētas un apkārtnes tika izvests 1371 cilvēks (691 vīrietis, 680 sievietes). Deportēto vidū bija latvieši (1150), ebreji (183), krievi (18), vācieši (6), citu tautību pārstāvji (14).
- Bērni vecumā līdz septiņiem gadiem viņu vidū bija 163, vecumā no septiņiem līdz 16 gadiem – 239. Cilvēki 16-60 gadu vecumā – 888, 60-80 gadu vecumā – 80, bet viens cilvēks bija vairāk nekā 80 gadu vecs.
- Pavisam izsūtījumā un ieslodzījumā atradās 1388 cilvēki (17 “liekie” – tie ir bērni, kas dzimušā ceļā uz “nometināšanas vietām” un jau tur), no viņiem 535 miruši.
- 1946. gadā ar likumīgu pamatojumu ar “bērnu ešelonu” atgriezās 39 bērni.
- Aizbēga 97 bērni un 163 pieaugušie. Nosūtīti atpakaļ uz izsūtījuma vietu 23 bērni un 145 pieaugušie.
Avots: izstāde “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā”
Un, parādījusi kaudzīti lapiņu, piebilst – bez pazudušajiem bija arī oficiāli arestētie: “Šajos sarakstos ir tie, kurus arestēja un tiesāja līdz 1941. gada 21. jūnijam. 252 cilvēki. Kādam tika izvirzītas apsūdzības aģitācijā, kāds vienkārši bija nevēlams jaunajai varai.”
“Jau maija sākumā Liepājas stacijā tika saņemta telegramma no Rīgas, kurā bija norādīts, ka tuvākajā laikā jāuzkrāj simt preču vagonu. Tas jāveic pāris nedēļās. Tad sekoja rīkojums par šo vagonu mazgāšanu. Viss bija sagatavots. Cilvēku medības varēja sākties.” Tas ir par 1941. gada jūniju. Atkal no grāmatas “Liepāja laikmetu dzirnavās”.
“Protams, viss bija ļoti rūpīgi sagatavots. Arī saraksti bija sastādīti. Tajos tika iekļauti bijušie Latvijas armijas virsnieki, aizsargi, policisti, tie, kuri bijuši jebkādu partiju biedri, kuriem bija kāds bizness.
Kopumā – sabiedriski un ekonomiski aktīvi cilvēki. Latvieši, ebreji, krievi, vācieši… Runa nebija par tautību.
Tie bija cilvēki, kuri dzīvoja un strādāja Latvijā un kaut kādu iemeslu dēļ nebija iepatikušies jaunajai varai,” turpina Sandra Šēniņa.
Un naktī no 13. uz 14. jūniju pie sarakstos esošo durvīm skaļi klauvēja. Ienāca bruņoti sarkanarmieši un cilvēki privātās drēbēs, paziņoja no gultām izceltajiem dzīvokļu iemītniekiem, ka viņi ir arestēti, pavēlēja ātri savākt mantas un aizveda. Nezināmajā.
Preču vagoni stāvēja Tosmarē, pie robežas ar Karostu. Pretī ūdenstornim, apmēram tur, kur tagad ir 3. pamatskola. Tajā vietā jau sen vairs nav sliežu ceļu.
Līdzās vagoniem sākās “šķirošana” un ģimenes tika izšķirtas. Vīriešus nošķīra no sievietēm ar bērniem un lika iekāpt atsevišķos vagonos. Cilvēkiem solīja, ka tad, kad viņi atbrauks galamērķī, ģimenes varēs atkal apvienoties. Realitāte bija citāda – vīriešus nosūtīja uz gulagu, uz Vjatlaga nometnēm, uz rūdas raktuvēm un meža darbos. Nebija daudz tādu, kas no turienes atgriezās.
Vēl viens apstāklis, uz kuru norāda Sandra Šēniņa, - gandrīz visas steigā līdzpaņemtās mantas un pārtikas krājumi palika pie vīriešiem. Jo viņi tās nesa. Tāpēc sievietes un bērni palika bez siltā apģērba un pārtikas. Tādēļ vagonos, kuros viņi brauca, daudzi ceļā gāja bojā.
“Daudzus gadus mūsu Liepājas represēto kluba priekšsēdētājs bija Arnolds Treide. Viņu arī deportēja četrdesmit pirmajā. Viņš dzimis Rucavā, viņa tēvs strādāja vietējā policijā un bija aizsargs. Protams, ka ģimene bija sarakstos! Arnoldam tad bija 16 gadu, viņš mācījās Liepājas tehnikumā. Ģimeni izveda no Rucavas, bet viņu – no Liepājas,
jo lieliski zināja, kur mācās, kur īrē gultasvietu. No turienes arī paņēma. Tādu, kāds bija. Kreklā ar īsām piedurknēm, sandalēs. Bija taču vasara.
No pilsētas izveda slēgtās kravas mašīnās, no laukiem – pajūgos. Un vislielākās šausmas toreiz, 1941. gada 14. jūnijā, bija tāpēc, ka neviens nezināja, kur viņus ved. Vecākie bērni vairāk rūpējās nevis par sevi, bet par mātēm un vecmāmiņām. Sievietes nevarēja saprast, kas notiek. Man daudzi represētie stāstījuši, ka māte bijusi pilnīgā šokā un panikā, un cilvēki bijuši pilnīgi pārliecināti, ka viņi nekur tālāk nebrauks, viņus vienkārši ievedīs mežā vai kāpās un nošaus. Un ja reiz tā, tad nav nekādas jēgas ņemt līdzi mantas. Kāpēc bija tik pārliecināti, ka ved nošaut? Jo klīda apkārt stāsti par pazudušiem cilvēkiem…” stāsta Sandra Šēniņa.
Sievietes, bērnus un sirmgalvjus izveda uz Sibīriju. Atveda un teica vietējiem – “ņemiet sev tos fašistus”. Dažus izmitināja vietējie vai arī kolhoza priekšsēdētājam bija jāpiešķir kāda telpa, kur dzīvot. Taču gadījās, ka bija arī jārok zemnīcas. Un vēl priecājās, ka ir vasara un var kaut kā sagatavoties aukstajam laikam.
Taču arī pēc 14. jūnija turpinājās cilvēku aresti un pazušanas. Kad nacisti 1941. gada 29. jūnijā pēc nedēļu ilgām sīvām kaujām ieņēma Liepāju, Zilā brīnuma pagrabos tika atrasti divas dienas iepriekš nošautie cilvēki – 18 līķu. Un pieci izdzīvojušie. “Starp šiem astoņpadsmit bija latvieši, vācietis, ebrejs, kāds krievu ceļotājs, kura vārds nav zināms, un pat itālietis,” vēsta Sandra Šēniņa.
Viņa stāsta arī par kādu arestu jau pēc 22. jūnija, kad kaujas par pilsētu bija pašā karstumā. “Arestēja Liepājas slimnīcas galveno ārstu Teodoru Volframu un slimnīcas kurinātāju Sergeju Hercenbergu. Jaunajai padomju varai galvenais ārsts jau sen šķita aizdomīgs, jo neļāva ierīkot slimnīcā sarkano stūrīti. Bet kara pirmajās dienās radās pārliecība, ka no slimnīcas tiek nodota kaut kāda informācija uzbrūkošajiem vāciešiem, tur bija kaut kāds stāsts par “nepareizajiem” dūmiem no skursteņa, tāpēc tika arestēts arī kurinātājs. Aizveda pie jūras, iedzina ūdenī līdz jostasvietai un nošāva. Līdz vāciešu ienākšanai jūra bija paspējusi izskalot līķus krastā. 5. jūlijā notika svinīgas bēres, sēru procesijā gāja simtiem cilvēku. Lūk, fotogrāfijās tas ir redzams.
Mums muzejā ir lente no viena no sēru vainagiem, uz tās ir Hercenberga vārds. Kad pirms vairākiem gadiem Linards Muciņš publicēja savu pētījumu par Zilo brīnumu, viņam piezvanīja no Austrālijas un teica – gribam atdot šo lenti, lai tā atgriežas Liepājā. Kā tā bija tur nonākusi, nav zināms, jo zvanītājs to saņēmis caur daudzām rokām.
Teodors Volframs un Sergejs Hercenbergs tika apbedīti Centrālajā kapsētā, saglabājusies plāksne ar viņu vārdiem un uzrakstu “Terora upuriem”.
Slimnīcas medmāsas visu padomju laiku glabāja bēru fotogrāfijas un slepeni kopa abus kapus. Šim apbedījumam visus padomju varas gadus neviens nekādus postījumus nenodarīja, jo plāksni ar uzrakstu slēpa biezi saaugušie krūmi.”
Sarkanā terora ēnā
Liepājas muzeja filiālē “Liepāja okupācijas režīmos” Klāva Ukstiņa ielā 7/9 18. jūnijā tiks atklāta izstāde “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā”.
“Šī izstāde aptvers laiku, sākot no Molotova-Ribentropa pakta. Būs arī vācbaltiešu repatriācija, 1940. gads, Baigais gads, 1941. un 1949. gada deportācijas, nacionālie partizāni, pagrīdes jaunatnes organizācija “Kursa”, stāsti par cilvēkiem, kuri 50.-60. gados zvejnieku kuģīšos bēga uz Gotlandi, Zviedriju, un daudziem tas izdevās. Un viss beigsies ar organizāciju “Helsinki-86”.
Izstāde aptvers visus 50 padomju okupācijas gadus. Par Otro pasaules karu tajā nebūs – par tā šausmām un nacistu izlietajām asinīm mēs vēstījām iepriekšējā izstādē. Tagad mēs rādīsim sarkano teroru,” piebilst Sandra Šēniņa.
Post scriptum
14. jūnijā plkst. 14.00 Liepājas Centrālajā kapsētā pie piemiņas akmeņiem deportāciju un citu padomju represiju upuriem notiks tradicionālā ziedu nolikšana.
LSM.lv pateicas Liepājas muzejam par informatīvo atbalstu un iespēju izmantot arhīva materiālus un fotogrāfijas.
