Tā latviešu tautas situāciju raksturo laikraksts "Līdums" 1917. gada 4. decembrī publikācijā, kas veltīta Latviešu pagaidu nacionālās padomes izveidošanai Valkā. Toņa dramatismam ir pamats. Tobrīd, 1917. gada nogalē, Latvijas un latviešu nācijas nākotne patiešām bija nopietni apdraudēta.
1914. gada vasarā Krievijas impērija iesaistījās Pirmajā pasaules karā pret Vāciju un tās sabiedrotajiem. Valstī uzbangoja urāpatriotiska optimisma vilnis, tomēr jau drīz sākotnējos panākumus nomainīja neveiksmes, un gadu pēc kara sākuma Krievijas armijai nācās atkāpties, tai skaitā no Kurzemes un Zemgales.
Daļēji krievu varas iestāžu spiesti, daļēji kara propagandas un masu noskaņojuma aizrauti, apmēram pusmiljons latviešu devās bēgļu gaitās. Daudzi palika tepat Vidzemē, taču daudzi devās tālāk – dziļāk Krievijā.
Nākamais pārvietoto vilnis nāca no Rīgas, no kurienes impērijas valdība evakuēja praktiski visu rūpniecību līdz ar strādniekiem un viņu ģimenēm – kopumā apmēram 200 tūkstošus cilvēku. Pieskaitot šiem simtiem tūkstošu vēl arī tos desmitus tūkstošu latviešu vīru, kuri atradās dažādās Krievijas impērijas frontēs vai karagūstekņu nometnēs Vācijā, ir saprotams, ka citētie vārdi par tautu, kuru draud izkaisīt pa visiem vējiem, nav publicistisks izkāpinājums.
Pēc Kurzemes un Zemgales okupācijas latviešu vīri un jaunekļi ar entuziasmu stājās latviešu strēlnieku pulkos, kurus izveidoja Krievijas armijā. Tomēr viņu cerības zem cara karogiem atbrīvot dzimteni izrādījās veltas – pēc asiņainajām Ziemassvētku kaujām 1916. un 1917. gada mijā kļuva skaidrs, ka Krievijas armijai tas ir nepaveicams uzdevums. Tikmēr Berlīnē sāka apsvērt, ka okupētās teritorijas varētu pievienot Vācijai un ģermanizēt, latviešu bēgļu vietā ievedot vācu kolonistus.
Jaunas cerības nesa 1917. gada februāris, kad Krievijā izcēlās revolūcija, cars Nikolajs II atteicās no troņa un Krievijas monarhija beidza pastāvēt. Jaunajā Krievijas Pagaidu valdībā sākotnēji dominēja liberālie spēki, taču pakāpeniski tos malā nostūma kreisāki politiķi. Vēl krasāka kreisā radikalizācija notika ārpus valsts struktūrām, kur arvien lielāku ietekmi guva sociāldemokrāti-boļševiki ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā. Šī partija bija gatava uz visu, lai iegūtu un paturētu varu. Ar apsolījumiem par tūlītējām kara beigām un zemes došanu viegli varēja dabūt savā pusē miljonus tobrīd kareivju šineļos tērpto krievu zemnieku. 1917. gada oktobra nogalē boļševiku ietekme Petrogradā jau bija pieaugusi tiktāl, ka 25. oktobrī viņi gāza mērenā sociālista Kerenska Pagaidu valdību un sagrāba varu.
Paralēli šim procesam gan notika vēl arī cits: Krievijas impērijas mazās nācijas arvien noteiktāk prasīja savas tiesības. Cara impērija bija tautu cietums, un ieslodzītie tagad lauzās brīvībā.
Boļševikiem arī šajā ziņā bija skaļi solījumi par nāciju pašnoteikšanās tiesību ievērošanu. Praksē gan bija citādi. Krievu boļševiku biedri – latviešu lielinieki – deklarēja, ka ir pret nacionālu autonomiju un aizstāvēs Latvijā tikai šķiriskās, nevis nacionālās intereses. Tomēr sākotnēji viņi vēl nevērsās ar bruņotu varu pret tiem latviešu politiķiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri sāka veidot latviešu nācijas pārstāvniecības institūciju. Tā kā Rīga 1917. gada septembrī bija kritusi vācu rokās, par Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibinātāju pulcēšanās vietu 1917. gada novembrī kļuva Valka.
