Portolāns

Brīvības skaņa. Saruna ar profesoru Indriķi Veitneru

Portolāns

Naudas viltošana Livonijā. Saruna ar numismātu Viktoru Dāboliņu

Latvijas PSR sākotnes mīts. Saruna ar Dr. hist. Dainu Bleieri

Vēsturniece Daina Bleiere: Jebkuri totalitāri režīmi var uzvarēt tad, ja spēj pārliecināt jaunatni

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Padomju okupācijas laikos 1940. gadā līdztekus represīviem Latvijas sovjetizācijas procesiem bija nepieciešams manipulēt ar sabiedrības domu un radīt tai jaunu ideju – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) dibināšanas stāstu. Kā tika radīts stāsts par Latvijas vietu Padomju Savienībā, intervijā "Radio Naba" raidījumā "Portolāns" skaidroja vēstures zinātņu doktore Daina Bleiere, kura arī atzina: "Jebkuri totalitāri režīmi var uzvarēt tikai tad, ja tie spēj pārliecināt jaunatni. Padomju režīmam šādas spējas bez šaubām piemita."

Rūdolfs Vītoliņš: Vai ideoloģiskajā kontekstā mēs varam runāt, ka tika radīts kāds stāsts vai stāsti, ko varētu kopumā dēvēt par Latvijas PSR sākotnes mītu? 

Daina Bleiere: Bez šaubām, un tas pat bija ļoti svarīgi un nepieciešami no padomju ideoloģijas viedokļa, lai attaisnotu padomju okupāciju kā starptautiski, tā arī iekšpolitiski. Lai radītu arī Latvijas iedzīvotājos pārliecību par to, ka tas, kas ir noticis, bijis vēsturisku procesu likumsakarīgs un neatgriezenisks rezultāts. Taču šis mīts par sociālistisko revolūciju 1940. gadā tika radīts samērā ilgā laika posmā.

Rūdolfs Vītoliņš: Vai varat iezīmēt šī mīta veidošanas pieturas punktus?

Pirmais pieturas punkts saistīts ar to, kas notika 1940. gada jūnijā un jūlijā, kad sākotnēji padomju okupācijas varas pamata ideja bija panākt, lai viss ir absolūti mierīgi. Notiek varas maiņa demokrātiskā ceļā. Saeimas atjaunošana, konstitūcijas atjaunošana, cietīs tikai plutokrāti un korumpētie Ulmaņa režīma cilvēki, bet principā tiks atjaunota demokrātija, neatkarīgā Latvijas Republika turpina pastāvēt. Tomēr 21. jūlijā sasauktā Saeima pieņēma lēmumu par padomju varas nodibināšanu Latvijā, pēc tam – vēlmi iestāties Padomju Savienībā, līdz ar to šīs mierīgās, demokrātiskās attīstības naratīvu nomainīja apvērsums, kas bija jāpamato. Okupācijas fakts visiem bija skaidrs jau kopš pirmās dienas, un ar šo uzskatu nācās cīnīties, bet šī cīņa nesākās uzreiz – tā noritēja pakāpeniski. Sākumā priekšplānā tika izvirzīta Sarkanās armijas loma, jo Sarkanā armija tautas masām ir ļāvusi gāzt pastāvošo iekārtu, taču tas radīja iespaidu, ka okupācija tomēr ir bijusi. Tātad vispirms bija okupācija, un tad bija revolūcija – mazliet pretrunīgi. Rezultātā Sarkanā armija pamazām tiek atbīdīta otrajā plānā.

Mikus Solovejs: Šī stāsta autori bija Rīgā vai Maskavā?

Es domāju, ka tas bija kolektīvas jaunrades produkts. Sadarbojās kā politiskā vara, tā arī šie specifiskie vēstures zinātnes pārstāvji. Jāņem vērā tas, ka ne jau katrs varēja nodarboties ar šīm problēmām un ne katrs varēja izvirzīt šīs koncepcijas. Lai varētu iesaistīties šīs problēmas risināšanā, bija jāsasniedz zināms statuss un jāsaņem politisks mandāts.

Rūdolfs Vītoliņš: Bet te arī ieskanējās vēsturnieku un zinātnes loma režīma apkalpošanā, un man šķiet, ka šī tēma mūs jau noved pie tēmas par kolaborāciju.

Kolaborācija ir ļoti sarežģīts un politizēts jēdziens. To ir grūti definēt zinātniskos terminos. "Kolaborācija" ir termins ar negatīvu skanējumu. Vienā pusē ir kolaboranti, otrā – tie, kas pretojas. Jebkurās pārmaiņās kolaborantu ir krietni vairāk nekā to, kas pretojas. Es uzskatu, ka vienīgais teorētiskais rāmis, kurā to var pielietot, ir amerikāņu vēsturnieka Stenlija Hofmana piedāvātais, kas tieši 1940. gada notikumu kontekstā ļauj izskaidrot atsevišķu personu un sabiedrības slāņu rīcību. Hofmans teicis, ka jāatšķir kolaboracionisms un kolaborācija. Kolaboracionisms ir apzināta sadarbošanās ar okupācijas varu – ideoloģisku, savtīgu vai kādu citu mērķu labā. Kolaborācija ir tas, ko cilvēki ir spiesti darīt. Piemēram, Latvija 1940. gadā. Notiekot padomju okupācijai, tika apgalvots, ka Latvijas valsts turpina funkcionēt. Lielākā daļa cilvēku turpināja darboties tajās jomās, kur iepriekš, turklāt cilvēkiem ir no kaut kā jādzīvo, tāpēc ko pārmest ir grūti. Kolaboracionismā ir cilvēki ar politisku atbildību vai mērķiem. Šajā ziņā Stenlijs Hofmans pauž, ka kolaboracionisms var būt saistīts ar mēģinājumiem saglābt no valsts to, kas vēl glābjams, nevis padoties, kalpot jaunai varai ar cerību īstenot savus ideoloģiskos mērķus vai gūt godu, naudu, slavu. Tas varētu izskaidrot, piemēram, Kārļa Ulmaņa darbības – palikšanu prezidenta postenī.

Tie, ko Hofmans dēvē par ideoloģiskajiem kolaboracionistiem, ir cilvēki, kuri gatavi iznīcināt šo valsti politisku un ideoloģisku iemeslu dēļ. Neapšaubāmi, šāda veida kolaboracionisti bija komunisti, jo viņi kopš 1919., 1920. gadā, kad tika sakauta Stučkas Padomju Latvija, uzskatīja, ka Latvijas valsts nav leģitīma, ka buržuāzija uz laiku ir pārņēmusi varu un padomju vara būs īstā. Tiem var pieskaitīt arī kreisos sociāldemokrātus, kuri arī iekļāvās šajā varas sistēmā un neko daudz nedarīja, lai to grautu. Ir savtīgie kolaboracionisti, kas cer gūt savtīgu labumu, kam es pieskaitītu Vili Lāci, kurš vēlējās iegūt varas pozīciju.

Sākot skatīt atsevišķus gadījumus un personas, kolaboracionisma terminoloģija nepakļaujas cilvēku uzskatu un viedokļu maiņas dēļ.

Piemēram, Eduards Berklavs, kurš no ideoloģiska kolaboracionisma pārgājis pretpadomju frontē, bija aktīvs Latvijas Atmodas procesos.

Es uzskatu, ka par kolaboracionismu mēs varam runāt tikai tad, kad ir kāda reālistiska perspektīva saglabāt vai atjaunot nacionālo valstiskumu. Latvijas gadījumā mēs varam par to runāt, sākot ar Atmodas laiku, kad cilvēkiem bija jāizvēlas sava pozīcija. Un tad ir skaidri redzams, kuri bijuši pret Latvijas neatkarību.

Rūdolfs Vītoliņš: Kādā rakstā par kolaboracionisma tēmu jūs citējāt britu vēsturnieku Džulianu Džeksonu: "Kolaboracionisms kļūst par individuālu fanātisma, naivitātes, oportūnisma  un avantūrisma stāstu virkni." Jūs ieskicējāt visas šīs grupas, izņemot naivitāti.

Runājot par ideoloģisko kolaboracionismu, naivitāte izpaužas ļoti spēcīgi. Nupat ir iznākusi grāmata par dzejnieci Montu Kromu. Viņa – tāpat kā daudzi 1940. gadā – kā naiva jauniete ticēja šīm sociālisma idejām par jaunas un taisnīgas pasaules celšanu.

Jebkuri totalitāri režīmi var uzvarēt tikai tad, ja tie spēj pārliecināt jaunatni. Padomju režīmam šādas spējas bez šaubām piemita.

Rūdolfs Vītoliņš: Vai var apgalvot, ka Ulmaņa režīma īstenotā informācijas politika veicināja to, ka cilvēki dzīvoja naivās ilūzijās par režīmu kaimiņos?

Man ir aizdomas, ka tie, kas gribēja zināt, arī zināja. Šādi jautājumi izvirzās saistībā ar Ukrainas karu – vai tiešām propaganda ir tik spēcīga, vai tā spēj tik ļoti ietekmēt cilvēku prātus, vai arī cilvēki izvēlas ticēt tam, kam tie izvēlas ticēt? Domāju, ka divdesmito, trīsdesmito gadu Latvijā vēl bija diezgan daudz ilūziju, kas bija saglabājušās no Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara gadiem, piemēram, ka Padomju Savienība patiešām ir taisnīgāka un labāka iekārta.

Mikus Solovejs: Radošā inteliģence – dzejnieki, aktieri, komponisti – kāda bija viņu loma un dinamika PSRS stāsta uzturēšanā piecdesmitajos, sešdesmitajos gados?

Pirmkārt, bija Latvijas laika vecā inteliģence, kura dažkārt bija kreisi noskaņota, un novērojams, kā šī vecā inteliģence tika vajāta, īpaši 1940. gada otrajā pusē, kad notika cīņa pret formālismu, kosmopolītismu. Daudzus cilvēkus tiešā veidā represēja vai vienkārši apklusināja – nepublicēja, neizstādīja izstādēs, pazemoja. Piemēram, Elzu Stērsti, viņa tulkoja no franču valodas, bet šos tulkojumus viņa varēja saņemt, pateicoties tam, ka bija līdzcietīgi kompartijas funkcionāri. Viss beidzās ar arestu tā saucamās "franču lietas" ietvaros un ieslodzījumu lēģerī. Turpretī otra, nelielāka inteliģences daļa bija pieslējusies padomju režīmam, kā Vilis Lācis, Arvīds Grigulis, Anna Sakse, Andrejs Upīts, Valdis Lukss un daudzi citi. Viņi bija kara laikā evakuējušies uz padomju aizmuguri, viņiem nevarēja neko pārmest par darbību vācu [okupācijas] laikā, kas ir diezgan būtisks arguments represijām. Viņi veidoja to, ko varētu saukt par jauno padomju intelektuālo eliti.

Rakstnieku savienībā ļoti reti uzņēma jaunus cilvēkus, tur vadībā bija ļoti spēcīgi partijas biedri. Atšķirībā no Mākslinieku savienības un citām savienībām, kurās šis partijas slānis bija mazāks, līdz ar to tas būtiski ietekmēja arī noskaņojumu un attieksmi. Un bija jaunā paaudze –  tie, kas ienāca literatūrā četrdesmito gadu beigās, piecdesmito sākumā. Jaunajiem māksliniekiem bija ļoti būtiska loma kultūras liberalizācijā: Edgars Iltners, Indulis Zariņš, Biruta Baumane, kas bija ļoti nepolitizēta, parādot jaunu tendenci, ka cilvēks, kurš necenšas sevi ideoloģiski un politiski piesaistīt sistēmai, varēja šajā sistēmā diezgan brīvi darboties un gūt atzinību. Literatūrā – Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Imants Auziņš. No jaunākas paaudzes Knuts Skujenieks un citi. Tie bija cilvēki, kas auguši padomju apstākļos, daži no viņiem bija izjutuši zināmas propadomiskas ilūzijas. Šīs paaudzes uzvedības trajektorijas ir ļoti dažādas, četrdesmitajos gados skolnieku protesti un neapmierinātības paušana pret varu ir bieža parādība, taču jau pēc desmit gadiem šie cilvēki ir iekļāvušies sistēmā. To veicināja arī sistēmas liberalizācija pēc Staļina nāves, parādoties nišām, kurās darboties. Šajā laikā atgriežas daži "vecie" dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, kā Elza Stērste un citi. Daudziem no viņiem var pārmest jaunības ilūzijas, piemēram, Ojāram Vācietim, kurš bija Gaujienas vidusskolas komjaunatnes sekretārs, un viņa pirmie dzejoļu krājumi ir ļoti "padomiski". Tajā pašā laikā mainījās cilvēku attieksme, uzskati, nācās sevi lauzt, jūtot sevis izkaroto vietu sistēmā saļogāmies.

Mikus Solovejs: Domājot par jūsu teikto par nodevu režīmam ar tiem zināmajiem rituāliem, kad runājam par kolaboracionismu – kur ir tās robežas, tie rituāli, jo, piemēram, 1985. gads, Dziesmu svētku noslēguma koncerts un dziesma Ļeņinam. Imants Kalniņš un Imants Ziedonis.

 

Ja es pareizi atceros, tad Imants Ziedonis pēc šiem Dziesmu svētkiem uzrakstīja rakstu "Literatūrā un mākslā", kurā viņš nosodīja militarizāciju, kas šajos dziesmu svētkos izpaudās. 1985. gadā jau sākās pārmaiņas. Bija cilvēki, kas izvēlējās maksāt nodevas režīmam, lai nodrošinātu radošo brīvību, bija cilvēki, kas izvēlējās to nedarīt, piemēram, Knutam Skujeniekam pirmo dzejoļu krājumu izdevās izdot tikai Atmodas laikā. Arī Uldis Bērziņš savu pirmo dzejoļu krājumu ļoti ilgi nespēja izdot. Šīs stratēģijas bija dažādas, ir arī paaudžu jautājums, sagadīšanās jautājums, jo Knuta Skujenieka gadījumā viņš tika nostādīts situācijā, kurā viņam nebija citas izvēles, kā pakļauties sistēmai. 1965. gadā notika kongress Rakstnieku savienībā, kuras valdē neievēlēja Žani Grīvu, Arvīdu Griguli – lielākos reakcionārus –, kas izraisīja plašu sašutumu. Žanis Grīva esot pārmetis Valdim Luksam par jauno rakstnieku masveida uzņemšanu un varas pārņemšanu. Knutu Skujenieku Rakstnieku savienība visādos veidos centās atbalstīt ieslodzījuma laikā. Dzejas sekcija apsprieda viņa dzejoļus, kas bija neparasts gadījums, kad cilvēks, kas ir notiesāts par politisku noziegumu, tiek apspriests un pozitīvi vērtēts. Kad Vizmu Belševicu par "Gadu gredzeniem" slānīja Rakstnieku savienības partijas pirmorganizācija, tā tomēr izvairījās no nosodījuma izteikšanas, kam bija nopietna ietekme uz to, ka pret Vizmu Belševicu netika veikti nopietnāki pasākumi.

Mikus Solovejs: Tas arī ir talantu mērogs.

Jā, bet, no otras puses Staļina laikā tam nebūtu bijis nekādas nozīmes: jo talantīgāks, jo sliktāk. Laiki bija mainījušies tādā ziņā, ka cilvēki apzinājās cēloņsakarības. Ne vienmēr šī rīcība bija tieša, bija daudz laipošanas un meslu maksāšanas.

Mikus Solovejs: Paldies par sarunu! Nākot uz raidījumu, domāju par Knutu Skujenieku, zinot, ka runāsim par šo laiku, un viņa dzejolis "Poga", ko viņš rakstīja sešdesmitajos gados:

Nakts dienu pieveikusi. Es raugos
Vienā vienīgā gaišā logā.
Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg
Tevis iešūtā pogā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti