Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Русский перевод можно прочитать здесь.
Juzefs Pilsudskis, pateicoties kuram, Polija 1918. gadā atguva neatkarību, Latvijā kļūst arvien plašāk pazīstams ne tikai kā Latgales atbrīvotājs 1920. gada ziemā, Daugavpils poļu skolas patrons vai viens no četriem karavadoņiem, kas nosargāja Daugavpili, kuru piemiņas pieminekli nesen bija apgānījuši vandaļi. Droši vien Pilsudski neuztver kā diktatoru, lai gan padomju laikos viņu (tāpat kā Ulmani) nosauca par "fašistisko politiķi", viss nonāca tiktāl, ka līdz 1991. gada daudzi krievvalodīgie Daugavpils iedzīvotāji ar neuzticību skatījās uz poļu skolas nosaukumu.
Savukārt Kārļa Ulmaņa vārds, kurš bija pirmais premjerministrs un vēlāk starpkaru Latvijas diktators, Polijā neizraisa nekādas emocijas, par viņu atceras pat mazāk nekā par Lietuvas bijušo prezidentu Antansu Smetonu (Antanas Smetona),
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
kurš īstenoja pret poļu minoritāti virzītu politiku Kauņā. Protams, pret "Latvijas vadoni" pastāv apsūdzības par Latvijas pilsoņu-poļu vajāšanu starpkaru periodā, bet kopumā tas ir nezināms tēls, kurš nav spējīgs nevienam "nodarīt pāri" (poļu tūristi dažreiz pievērš uzmanību Ulmaņa piemineklim Rīgas centrā). Iespējams, tikai 90. gados poļiem radās interese par to, ka par neatkarīgās Latvijas prezidentu kļuva Kārļa ģimenes pārstāvis Guntis Ulmanis ("jaunāko laiku" politikā no Pilsudska ģimenes neviens netika).
Neskatoties uz atšķirīgiem temperamentiem, izglītību un sociālo izcelsmi, šīs divas personības tomēr ir līdzīgas. Atšķirība ir tāda, ka Ulmanis pārstāvēja Latvijas politikas labējo spārnu – Latvijas Zemnieku savienību, bet Pilsudskis bija (kā pats sevi dēvēja) "sociālists, kurš izkāpa neatkarības pieturā" (iepriekšējā rakstā es pieminēju viņa saistību ar latviešu kreiso spārnu Krievijas Impērijas laikā). Kopumā 1926. gada maijā ieviestās Polijas diktatūras raksturs bija centrisks – par Pilsudska lielāko konkurenti kļuva nacionālā demokrātija, kuru popularizēja Romāns Dmovskis (Roman Dmowski), "Versaļas varonis", kurš atguva poļiem izdevīgo rietumu robežu (viņa partija guva atbalstu galvenokārt valsts centrālajā un rietumu daļā). Kādu laiku pēc apvērsuma (kas bija vērsts pret labo spārnu, nevis kreiso kā Latvijā), sākot ar 1926. gada 12. maiju, Pilsudska opozīcijā nonāca arī Polijas kreiso un centrisko grupu pārstāvji: Polijas Sociālistiskā partija (PSP) un arī zemnieku kustība kopā ar Nacionālo strādnieku partiju, kuras 1930. gadā izveidoja vēlēšanu bloku "Centroļev" ("Centrolew") (iepriekšējā raksta pirmajā fotogrāfijā ir attēlota šī bloka demonstrācija, kurā piedalījās sociālists no Latgales, Boļeslavs Limanovskis (Bolesław Limanowski)).
"Centroļeva" rezultāti 1930. gada Saeimas vēlēšanās nebija īpaši iespaidīgi: tas ieguva 17,3% balsu (Pilsudska partija – 46,7%, Dmovska nacionālisti – 12,7%). Tā ir, starp citu, būtiska atšķirība starp Poliju un Latviju – kamēr Ulmanis atlaida parlamentu un aizliedza visas politiskās partijas, Polijā opozīcija legāli darbojās līdz pat 1939. gadam, līdz 30. gadu pusei ieguva vietas Saeimā un Senātā un vēlāk cīnījās par pārstāvniecību pašvaldībās (Lodza un Grodņa ir pilsētu piemēri, kur vairākums domē piederēja poļu un ebreju kreisajām partijām, kuras stājas pretī "sanācijai" – tā sauca Pilsudska diktatūru, no latīņu vārda "sanatio" – "dziedniecība").
Latvijā Satversme tika apturēta, savukārt Polijā ar nelielām izmaiņām turpināja darboties 1921. gada marta konstitūcija, līdz to nomainīja mēnesi pirms maršala nāves pieņemtā (autoritārā) aprīļa konstitūcija.
Polijas diktatūra, lai gan sāka pastāvēt astoņus gadus agrāk, bija daudz "maigāka" nekā pie Daugavas. Protams, opozīcijas prese tika pakļauta bargai cenzūrai, politiskie oponenti tika represēti (slavenākais tiesas process bija "Brestas tiesa", kas notika Brestā pie Bugas, kas latviešiem ir pazīstama, pateicoties tur parakstītam miera līgumam starp centrālajām lielvalstīm un Padomju Krieviju) un ieslodzīti cietumos, Poļesjē, Bjarozā-Kartuzskajā pat tika izveidota koncentrācijas nometne (vēlāk izmantota padomju propagandā), tomēr līdz 1939. gadam turpināja darboties sabiedriskās organizācijas un reliģiskās apvienības, tika izdota prese, un gadā, kad sākās poļu-vācu karš, pat tika nodibināta neliela centriskā partija, kas pulcēja poļu intelektuāļus — "sanācijas" opozīciju (Demokrātiskā partija). Šis grupējums vēl nospēlēs savu lomu Polijas pēckara vēsturē.
Runājot par attieksmi pret Latviju – pirmskara prese Polijā izteicās dažādi. Diktators Ulmanis un viņa Zemnieku savienība izraisīja daudz lielāku simpātiju nekā Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kura Varšavā tika apsūdzēta par "antipolismu" un "propadomismu". Bet, no otras puses, Ulmaņa nākšanu pie varas viennozīmīgi neatbalstīja Polijas Sociālistiskā partija. Žurnālā "Robotnik" ("Strādnieks") atradīsim daudz informācijas par Latvijas sociālistu (arī Varšavā pazīstamā Bruno Kalniņa) ieslodzīšanu jaunā režīma dēļ. PSP prese pauda solidaritāti ar represētajiem biedriem no Rīgas. Protestējot pret pilsoņu tiesību pārkāpšanu Latvijā, redaktors Ādams Obarskis (Adam Obarski) no PSP atkāpās no amata Polijas un Latvijas Preses Savienības komitejā. Arī nacionālajai videi Polijā pret Ulmaņa apvērsumu bija negatīva attieksme. 1934. gada 20. jūnija žurnālā "Dziennik Wileński" ("Viļņas dienasgrāmata"), rakstā "Par poļu izglītību Latvijā" tika pausts satraukums par to, ka diktatūras dēļ tiks slēgtas poļu skolas un poļiem būs jāmācās latviešu valodā.
1997. gadā poļu-latviešu attiecību un Latvijas poļu minoritātes pētnieks, profesors Ēriks Jēkabsons rakstīja: "Jau 1934. gada vasarā Izglītības ministrijā tika likvidētas mazākumtautību izglītības pārvaldes, aizstājot tās ar minoritāšu lietu ierēdņu amatiem. Atbildīgs par poļu izglītību kļuva skolotājs un aktīvs poļu skautu kustības dalībnieks no Liepājas Romāns Cesuļēvičs (Roman Ciesiulewicz). Agrāk, no 1922. līdz 1934. gadam, šī amata pienākumus pildīja Antans Talat-Kelpša (Antoni Talat-Kiełpsz), bijušais Rēzeknes poļu ģimnāzijas direktors, vēlāk skolas vadību pārņēma viņa sieva Olga Talat-Kelpša (Olga Talat-Kiełpsz).
Ulmaņa ierobežojumu pret poļiem kļuva arvien vairāk.
"Daugavpilī tika slēgta poļu amatniecības skola. Bet 1935. gadā šajā pilsētā tika apvienotas poļu, krievu un baltkrievu skolas, veidojot otru jauktu poļu ģimnāziju un nepieņemot jaunus audzēkņus (…). Savukārt Rīgas poļu ģimnāzija 1935. gadā tika pārdēvēta par valsts ģimnāziju, par kuras direktoru kļuva latviešu dzejnieks Antons Bārda (1891–1981) (no 1925. gada viņš strādāja skolā par latviešu valodas skolotāju). Samazinājies arī poļu pamatskolu skaits," atceras Jēkabsons.
Neskatoties uz visiem ierobežojumiem (atgādināšu, ka sākot no 1934. gada Saeimā vairs nebija poļu deputātu: Jana Viežbicka (Jan Wierzbicki) un Vladislava Ļapiņsķa (Władysław Łapiński), parlamenta sapulces nenotika līdz 1940. gadam, kā arī tika likvidēta "LSDSP poļu sekcija", par kuru rakstīju pirms divām nedēļām) poļu situācija Latvijā joprojām bija daudz labāka nekā padomju okupācijas laikā. Līdz 1940. gadam iznāca iknedēļas izdevums "Nasze Życie" ("Mūsu dzīve"), darbojās poļu teātris Rīgā un poļu nami, 1939. gadā tika atjaunota Latvijas Poļu biedrība, kuru vadīja vienas no Varšavas universitātēm absolvents Vladimirs Ignatovičs (Włodzimierz Ihnatowicz).
Lai gan mazākumtautību izglītība bija ierobežota, poļu skolas Latvijā, īpaši Latgalē, tika saglabātas.
Ulmaņa politika attiecībā uz minoritātēm bija daudz liberālāka nekā tā, kuru īstenoja Polijā, lai gan poļi to faktu labprāt nepieminētu.
Neraugoties uz distancēšanos vai nepatiku pret 1934. gadā pie varas nākušo režīmu, vietējiem poļiem palika interesantas atmiņas: Daugavpilī dzimušais Silēzijas vēsturnieks, profesors Jozefs Bičkovskis (Józef Byczkowski) 2015. gadā intervijā stāstīja man, cik liels notikums bija tikšanās ar Ulmani Daugavpilī. "Atceros, kā pie mums tad ieradās Ulmanis un aizsardzības ministrs, ģenerālis Jānis Balodis. Šķiet, tas bija Viestura ielā. Tad mamma pateica man: "Nāc ātrāk, varēsi redzēt mūsu prezidentu." Un mēs tiešām skrējām un tad kādu laiku stāvējām uz ielas, tur jau bija daudz cilvēku. Beidzot piebrauca kabriolets ar diviem sirmiem vīriešiem, kuri māja cilvēkiem. Latviešiem tas ļoti patika, krieviem – nē. Krieviem Ulmanis negāja pie sirds." Diemžēl Varšavas poļi nevarēja "izbaudīt" šo skatu. Latvijas diktators nekad nav viesojies Polijā, lai gan propagandas ministrs Alfrēds Bērziņš bijis tur vairākas reizes.
***
Latvijā 1934. gada maija notikumi izraisa mērenas emocijas. Protams, mediju uzmanību piesaista 15. maija nacionālistu brauciens, kas tiek organizēts Latvijas atdzimšanas dienas piemiņai, un žurnālisti jautā, vai šādu gadskārtu svinēšana nav bīstama demokrātijai. Pagājušajā gadā dažus izbrīnīja un uzjautrināja Zaļo un Zemnieku savienības priekšvēlēšanu reklāma, kurā par šo sarakstu kopīgi aģitēja pirmskara politiskie oponenti Rainis un Ulmanis (viņu strīds bija pielīdzināms Pilsudska un Dmovska konfliktam). Maz pamanīta kurioza situācijā, kad "kreiso" titulu pārņēma "Progresīvie": Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas aktīvisti, atgriežoties Saeimā, no apvienotā saraksta ieguva divas deputātu vietas.
Un kā ar 12. maiju Polijā? Tā ir ne tikai "maija apvērsuma", bet arī Pilsudska nāves (1935. g.) gadadiena.
Mūsdienās arī tas datums lielas emocijas neizraisa,
valsts ir pilna ar Pilsudska pieminekļiem, ielām un laukumiem; latvieši Ulmani godina nedaudz atturīgāk,
taču te lomu spēlē diskusija par viņa rīcību 1940. gadā. Polijā tādas debates nepāstāv – Pilsudskis jau nedzīvoja, kad sākās Otrais pasaules karš.
Nesen tikai iepriekš minētā Polijas zemnieku partija sāka pieprasīt publisku "Brestas tiesā" notiesāto cilvēku reabilitāciju. Tas ir sarežģīts juridisks jautājums. Bet pie Vislas tas vairs nevienu neinteresē.
