Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, tajā uzvarējušās Rietumu lielvalstis bija vienisprātis – Polijai jāatdzimst kā neatkarīgai valstij. Daudz mazāk skaidrības bija par šīs valsts iespējamajām robežām, sevišķi jau austrumos. Vēl 18. gadsimta sākumā, pirms Polijas dalīšanām, tās teritorija sniedzās tālu uz austrumiem, aptverot visu tagadējo Baltkrieviju un pusi Ukrainas. Apmēram par šādām robežām sapņoja daļa poļu, kuri cerēja uz Polijas atdzimšanu kādreizējā varenībā. Līdzīgs redzējums robežas sakarā bija arī Polijas valsts vadītājam Juzefam Pilsudskim, tomēr viņa vīzija bija daudz modernāka – viņš vēlējās radīt valstu konfederāciju, kurā bez Polijas ietilptu arī Ukraina, Baltkrievija un Lietuva, bet Polija tajā, protams, būtu dominējošais elements. Sava vīzija bija arī Krievijā nesen pie varas nākušajam boļševiku līderim Ļeņinam. Viņš sapņoja par vispasaules sociālistisko revolūciju, un ceļš revolūcijas eksportam uz Eiropu veda caur Poliju. Karš starp Padomju Krieviju un atjaunoto Polijas Republiku sākās 1919. gada februārī.
1919. gadā, kad Padomju Krievija izmisīgi cīnījās pret baltgvardu kustību, poļi diezgan sekmīgi virzījās uz priekšu. Tomēr Pilsudskis nebija gatavs apvienot spēkus ar krievu baltgvardiem, jo visai pamatoti bažījās, ka pēdējie Polijas neatkarības un robežu jautājumā būs vēl nepiekāpīgāki par Ļeņinu. Šo izvēli poļiem gandrīz vai nācās nožēlot 1920. gadā, kad, sakāvusi nozīmīgākās balto armijas, Padomju Krievija pavērsa savus labākos spēkus pret Poliju.
Varšavu tik tikko izdevās noturēt, bet tad poļi organizēja sekmīgu pretuzbrukumu, un fronte atkal strauji vēlās pretējā virzienā.
Šajā situācijā 1920. gada augustā sākās pamiera sarunas. Sākumā tās notika Minskā, taču drīz pilsētai tuvojās frontes līnija un sarunas tika pārceltas uz tobrīd jau neitrālās Latvijas galvaspilsētu. Šeit tās turpinājās līdz 1921. gada 18. martam, kad tika noslēgts Rīgas mierlīgums starp Poliju, Padomju Krieviju un Padomju Ukrainu.
Daži novērotāji izteicās, ka Polija sarunās uzvedusies kā karu zaudējusi valsts, lai gan drīzāk bija otrādi. Poļi pat atteicās no daļas teritorijas, kuru tiem dāsni piedāvāja padomju delegācija. Te izpaudās poļu delegācijas vadītāja Jana Dābska un viņa nacionāldemokrātu partijas nostāja – nacionāldemokrāti centās pēc iespējas saglabāt Poliju kā etniski monolītu valsti. Tomēr Polijas austrumu robeža pavirzījās par kādiem pārsimt kilometriem uz austrumiem no tā dēvētās Kerzona līnijas, kas iezīmēja poļu etniskās teritorijas robežu.
Rīgas līgums pārvilka svītru boļševiku cerībām "eksportēt" revolūciju uz Eiropu.
Diemžēl tas tāpat pārvilka svītru arī ukraiņu un baltkrievu tā brīža cerībām uz neatkarību. Poļi savā teritorijā īstenoja diezgan agresīvu polonizācijas politiku, savukārt Padomju Savienībā palikušie ukraiņi un baltkrievi līdz ar staļinisma attīstību sāka izjust arvien pieaugošu rusifikācijas spiedienu.
Attēlā: Rīgas miera līguma parakstīšana, pa kreisi padomju, pa labi poļu delegācija.
