Pirms 33 gadiem, 1990. gada 18. martā, Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās uzvaru svinēja Latvijas Tautas fronte, kas iestājās par neatkarības atjaunošanu. No 201 mandāta LTF ieguva 131, kamēr promaskaviskajai "Līdztiesībai", kas atbalstīja Latvijas palikšanu PSRS sastāvā, tika 57 mandāti.
Viens no tautas frontes pārstāvjiem, Dzintars Abiķis vēlēšanās kandidēja Rīgā, Pārdaugavā. Viņa iecirkņa teritorija stiepās no Daugavgrīvas ielas līdz Imantai. Otrs pretinieks cīņā par vēlētāju atbalstu bija atvaļināts padomju pulkvedis.
"To vēlēšanu kampaņu nevar salīdzināt ne ar ko citu. Tas bija dzīvības un nāves jautājums," saka Dzintars Ābiķis.
Taču vispirms vēlēšanu sapulcēs vajadzēja savākt 500 balsu, lai kļūtu par deputāta kandidātu. Tā kā mobilo telefonu vēl nebija, bija jāapstaigā mājas un jāaicina cilvēki uz sapulcēm.
Ābiķis atceras, lai pieveiktu pretinieku, bijis jāpaveic neiespējamais. Tā piemēram, jāiekļūst kara rūpnīcā, kurā strādāja tikai četri latvieši.
"Tikai četri latvieši no daudziem simtiem. Es viņus sadabūju, viņi bija LTF atbalstītāji. Sapulce, lai es tur nevarētu piedalīties, sākās plkst. 7 no rīta. Strādnieki tumsā mani pārģērba strādnieku drēbēs, mēs pārlīdām pāri žogam apsargātā rūpnīcā un iekļuvām zālē. Kad sapulces vadītājs prasīja, vai kāds cits kandidāts ir, es teicu – jā. Viņš ar saviem atbalstītājiem gandrīz noģība," stāsta bijušais Augstākās padomes deputāts.
Ābiķis atceras, ka tolaik ticies ar vairākiem tūkstošiem cilvēku, lai aģitētu viņus piedalīties vēlēšanās un balsotu par viņa kandidatūru.
"Dārzeņu kiosks Slokas un Kuldīgas ielas stūrī. Tiek svinēta kādas pārdevējas dzimšanas diena. Mani nelaiž prom. Pārdevējas rīko balli, dejas. Līdz ieradās pabriesmīgi vīri, kas bija ciešās attiecībās ar kādu no dāmām. Viņi laikam pa logu ieraudzīja, ka dejojam, un labi, ka tur bija rezerves durvis. Labi, ka biju sportisks un varēju aizmukt. Tā nebija vienīgā situācija, kad man nācās bēgt," stāsta Ābiķis.
Ābiķa pretinieks atzina sakāvi, un viņa vārds vēlēšanu listē neparādījās. Ābiķis palika vienīgais kandidāts, bet ar to vēl uzvaru nevarēja svinēt, "interfronte" aicināja nebalsot par Ābiķi. Uzzinot, ka ticis ievēlēts, viņš juties gandarīts.
"Galvenais uzdevums, par ko visi domāja, bija jānobalso par neatkarības atjaunošanu. Viss bija pilns ar Krievijas armijniekiem, latvieši septiņās pilsētās bija kļuvuši par minoritāti," norāda Ābiķis.
Ābiķis uzsver, Latvijā noticis ir tik daudz, ko iepriekš nevarējām paredzēt. Iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Ja mēs tur nebūtu, tad iespējams būtu līdzīgā situācijā kā tagad Ukraina.
"Paldies Dievam, agrīnos laikos dzelžaini nospraudām mērķi tikt zem ES un NATO lietussarga," atzīst Ābiķis.
Ābiķis bijis vairāku Saeimu deputāts, līdz pirms desmit gadiem nolēmis no politikas aiziet, dodot vietu jaunajiem.
"Kam tad veca muļka padomi vairs interesē, bet viens otrs ieklausās," nosaka bijušais Augstākās padomes deputāts.
Vēsture atceras uzvarētājus. Un atceras tos, kurus ievēlēja Augstākajā padomē un kuriem bija gods balsot par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.
