Veļikajas upe tek no dienvidiem uz ziemeļiem cauri Pleskavas apgabalam. Tās krastos, netālu no Ostrovas pilsētas, apmēram 40 kilometrus uz austrumiem no tagadējās Latvijas Republikas robežas, 1944. gada marta vidū pozīcijas ieņēma vācu 6. SS korpuss, kura sastāvā bija iekļautas arī divas lielākās tā dēvētā Latviešu leģiona vienības: 15. divīzija un 2. brigāde – vēlākā 19. divīzija.
Trīs dienas ilgās kaujās no 1944. gada 16. līdz 18. martam latviešu vienības sekmīgā uzbrukumā ieņēma vairākas stratēģiskas augstienes, no kurām gan nācās atkāpties jau dažas dienas vēlāk, Sarkanajai armijai ar lielu pārspēku sākot pretuzbrukumu. Kaujas bija smagas un asiņainas, jo pretiniekam tobrīd jau bija nepārprotams pārsvars gan dzīvā spēka, gan tehnikas ziņā. Nenoliedzams ir fakts, ka latviešu leģionāri šais dienās apliecināja augstas kaujas spējas un izturību. Tomēr, kā savās atmiņās jautā kauju dalībnieks, leģionārs Leons Blīmhens: "Vai maksātā cena, tikai lai to pierādītu, nebija par augstu?"
1952. gadā trimdas latviešu organizācija "Daugavas vanagi" izlēma 16. martu atzīmēt kā latviešu leģionāru piemiņas dienu.
Tāda šī diena sākotnēji bija arī atjaunotajā Latvijas Republikā, taču tad neveiksmīgs mēģinājums piešķirt 16. martam oficiālas atceres dienas statusu, tam sekojošā promaskaviski noskaņoto spēku un arī Krievijas oficiālās propagandas pretkampaņa, abu politiskā spektra radikālo galu pastiprināta interese par šo notikumu pārvērta kritušo piemiņai un izdzīvojušo atmiņām domāto dienu par kategorisku apgalvojumu un histērisku lozungu izkliegšanas reizi.
Par Latviešu leģionu ticis un vēl tiks runāts daudz un daudzpusīgi. Šodien tikai par vienu aspektu: reizumis joprojām sastopamo priekšstatu, ka leģions bija latviešu nācijas apzināta izšķiršanās, izvēloties nacistisko Vāciju par savu sabiedroto cīņā pret padomju okupantiem. Tā ir aplama un kaitīga doma. Latviešu nācija Otrajā pasaules karā neko nevarēja izvēlēties, un tā bija mūsu zemes un tautas traģēdija. Būtībā Vācija nekad neatzina Baltijas valstis pat par okupētām neatkarīgām valstīm, bet gan par okupētu padomju teritoriju. Klajš Hāgas konvencijas pārkāpums – okupētas teritorijas iedzīvotāju piespiedu mobilizāciju okupētājvalsts bruņotajos spēkos – tika maskēta, izmantojot iesaukšanai neatkarīgās Latvijas karaklausības likumu.
Tā dēvētās Latviešu zemes pašpārvaldes ierēdņi parakstīja mobilizācijas pavēles, it kā pretendējot uz latviešu nācijas leģitīmas pārstāvniecības statusu. Patiesībā viņi bija beztiesīgas marionetes un darbojās, saņemot regulārus piedraudējumus nepakļaušanās gadījumā aizceļot uz vācu koncentrācijas nometnēm. Tieši tā, starp citu, notika ar vairākiem desmitiem lietuviešu amatvīru, kad viņi atteicās veidot lietuviešu leģionu. Vienīgie, kuriem tobrīd bija leģitīmas tiesības runāt de iure pastāvošās Latvijas valsts vārdā – Latvijas pilnvarotie pārstāvji Lielbritānijā un Savienotajās Valstīs Zariņš un Bīlmanis – leģiona dibināšanu nosodīja.
Kas attiecas uz ierindas leģionāru motivāciju, tad tā ir katrā gadījumā individuāla un daudzos gadījumos arī visai sarežģīta – te grūti novelkamas robežas starp idejiski pamatotu izšķiršanos un pakļaušanos apstākļiem. No vienas puses, neapšaubāmi, vairums leģionāru nīda staļinisko režīmu un nevēlējās tā atgriešanos Latvijā, tomēr piespiedu mobilizācijas situācijā šis arguments kļuva relatīvs. Savukārt tikai pilnīgi ignoranta persona spētu noticēt leģionāru simpātijām pret nacisma ideoloģiju – lielum lielais vairums leģionāru Hitlera "Mein Kampf" savu mūžu pat rokās nebija turējuši un arī avīzes "Tēvija" propagandas slejas izmantoja, domājams, vienai – ļoti konkrētai vajadzībai.
Vairāk par Latviešu leģionu var lasīt rakstā "16. marts krustugunīs: Mīti un patiesība par latviešu leģionāriem".
Materiāls pirmo reizi LSM.lv publicēts 2021. gada 16. martā.
