"Man šķiet, ka tur lejā notiek nejēdzīga slepkavošana baisos apmēros. Tur kaut kas nav kārtībā. Te visur ir līķi. Mēs redzējām grāvi pilnu ar līķiem. Te kaut kas nav kā vajag." Tā 1968. gada 16. martā neilgi pēc deviņiem no rīta pa rāciju ziņoja Savienoto Valstu 23. kājnieku divīzijas izlūkhelikoptera pilots Hjū Tomsons. Jau kopš agra rīta viņa vadītais helikopters patrulēja Mailai ciemata apkārtnē, Songmī komūnā, Dienvidvjetnamas Kvangngajas provincē, kamēr divīzijas kājnieki veica, kā bija teikts pavēlē, ciemata atbrīvošanu no Vjetkonga kaujiniekiem. Bet, ap deviņiem pārlidojot ciemu, Tomsons un viņa apkalpes biedri lejā vēroja nebūt ne kaujas ainu. Viņi redzēja, kā amerikāņu virsnieks brutāli spārda un pēc tam nošauj ievainotu vjetnamiešu sievieti. Redzēja notekgrāvi, kurā gulēja desmitiem nošauto. Pēc nolaišanās Tomsons konstatēja, ka tie ir lielākoties sievietes un bērni, daži vēl pavisam mazuļi. "Kas šeit notiek?" – pilots uzrunāja pienākušo leitnantu Viljamu Kelliju, kurš atbildēja: "Klausies Tomson, šis ir mans šovs. Es te atbildu. Kāp helikopterā un uztraucies par savām lietām!" Tomsons tomēr domāja citādi, viņam izdevās izvest no ciemata vairākus vjetnamiešus un paziņot par notiekošo priekšniecībai.
Pēc operācijas vadītāja iejaukšanās slaktiņš tika pārtraukts un līdzīgas jau ieplānotas operācijas kaimiņu ciemos atceltas.
Apmēram gadu amerikāņu armijas vadība centās iztēlot Mailai notikumus par varonīgu kauju ar komunistiem, kurā gan gājuši bojā daži civiliedzīvotāji. Tomēr pamazām gan prezidentu Niksonu, gan Savienoto Valstu Kongresu sasniedza citas liecības. 23. divīzijas kājnieki kapteiņa Ernsta Medinas vadībā, neatraduši ciemā Vjetkonga kaujiniekus, bija sākuši šaut burtiski uz visu, kas kustas. Tāpat laisti darbā durkļi un šauteņu laides, vairāki upuri pirms noslepkavošanas spīdzināti, sievietes – izvarotas. Kopējais noslepkavoto civiliedzīvotāju skaits pēc amerikāņu datiem bija 347, vjetnamieši vēlāk minēja 504. Nācās uzsākt izmeklēšanu un izvirzīt apsūdzības. Ziņas par slaktiņu nonāca arī amerikāņu masu medijos, sevišķi šokējoši bija fotoattēli, kurus ar savu privāto aparātu bija uzņēmis armijas fotogrāfs Ronalds Hāberle. Tomēr vienīgais, kuru notiesāja, bija jau pieminētais leitnants Kellijs – tribunāls viņam piesprieda mūža ieslodzījumu, taču prezidents Niksons notiesāto apžēloja, un galu galā Kellijs pavadīja cietumā četrus ar pusi mēnešus.
Slaktiņš Mailai ciematā ir vienīgais šāds gadījums astoņu gadu laikā, kamēr Savienoto Valstu spēki piedalījās kaujas operācijās Vjetnamā. Kā iemesls tiek minēta konkrētās divīzijas virsnieku sliktā sagatavotība un partizāņu kara situācija, kad nav noteiktas frontes līnijas un kaujas sekmes bieži mēra ar nogalināto ienaidnieku skaitu. Nogalināšana kļūst par pašmērķi. Tomēr nevar nepieminēt arī amerikāņu kareivja Denisa Banninga teikto – "vairums no mūsu vienības vjetnamiešus par cilvēkiem neuzskatīja."
