Šī diena vēsturē

14. maijs. Izdod rakstnieces Virdžīnijas Vulfas romānu "Deloveja kundze"

Šī diena vēsturē

16. maijs. 1929. gadā pirmo reizi pasniedz kino "Oskarus"

15. maijs. 1934. gadā Kārlis Ulmanis īstenoja valsts apvērsumu

Šī diena vēsturē. Kārlis Ulmanis 1934. gadā īsteno valsts apvērsumu

1934. gada 15. maijā Latvijas Republikas tābrīža ministru prezidents Kārlis Ulmanis īstenoja valsts apvērsumu, kļūstot par diktatoru. Tā viņš iznīcināja demokrātiju, kurai pats vēl nesen bija licis pamatus.

Grāmatā "Latvijas Vēsture. 20. gadsimts" lasām: "1931. gada Saeimas vēlēšanas parādīja, ka Ulmaņa zvaigzne sākusi rietēt. Kas atliktu dzīvē bez politikas? Nekā!" Patiešām – vara, šķiet, bija Kārļa Ulmaņa vienīgā mīla un kaislība. Par prominentā politiķa privāto dzīvi nav zināms tikpat kā nekas, un tā vien šķiet, ka tādas varēja nebūt vispār. Un diezin vai pēc gadiem Latvijas politiskā Olimpa pašā virsotnē Ulmani spētu apmierināt darbošanās jebkurā citā jomā, savu kādreizējo profesiju – agronomiju, lauksaimniecisko ražošanu – ieskaitot. Tas viss, domājams, lika Kārlim Ulmanim spert izšķirīgu soli un naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju veikt valsts apvērsumu, iznīcinot Latvijas demokrātiju, kurai viņš pats vien kādus piecpadsmit gadus iepriekš bija dedzīgi licis pamatus.

Vara bija arī Kārļa Ulmaņa spilgtākais talants. Viņam piemita nepārspējama politiska intuīcija, vismaz ciktāl tas attiecās uz starpkaru Latvijas politiskajiem procesiem. Tāpēc apvērsums, ko Ulmanis izplānoja kopā ar šauru domubiedru grupu un īstenoja ar Aizsargu organizācijas un sev uzticamu armijas vienību spēkiem, noritēja gludi, bez aizķeršanās, bez nopietnām sadursmēm, nemaz jau nerunājot par asinsizliešanu.

Nepārprotami bija ierēķināta gan prezidenta Alberta Kvieša neizlēmība un oportūnisms, gan pārējo redzamāko politiķu negatavība organizēt nopietnu pretošanos. Un arī sabiedrības noskaņojums.

Pāris dienas pēc apvērsuma, uzstājoties Latvijas Radiofonā, Ulmanis savu rīcību traktēja kā tautas gribas piepildījumu. Un nevar noliegt, ka Latvijas tautas lielākā daļa, ja arī nebija sajūsmā par diktatūras iestāšanos, tad tomēr nebija arī gatava aizstāvēt demokrātiju. Ulmaņa režīms solīja stabilitāti, un tās vārdā Latvijas pilsoņi izrādījās gatavi daļēji ziedot savu politisko brīvību. Un šai ziņā viņi īpaši neatšķīrās no saviem līdziniekiem daudzviet citur Eiropā. 1934. gada 15. maijā pilnvērtīga demokrātija vairs nepastāvēja nevienā no Latvijas kaimiņvalstīm. Pēc šī datuma no deviņām jaunajām valstīm, kas Centrāleiropā un Baltijas jūras reģionā radās pēc Pirmā pasaules kara, demokrātija bija saglabājusies vairs tikai divās – Čehoslovākijā un Somijā.

Deklaratīvā līmenī Kārļa Ulmaņa režīms sevi pozicionēja kā pagaidu risinājumu, kas ļaus izveidot pilnvērtīgāku, dzīvotspējīgāku demokrātijas modeli.

Šodien var tikai spekulēt par to, kad un kā varētu būt notikusi Latvijas atgriešanās pie konstitucionālas sistēmas.

Reālajā vēstures procesā Ulmaņa režīms kļuva par prelūdiju citai – svešai un nesalīdzināmi nežēlīgākai varai, kas sagrāba Latviju dažus gadus vēlāk. Sabiedrība, kura jau bija pieradusi pie ierobežotas brīvības, nenoliedzami bija daudz ērtāks upuris Staļina totalitārismam. 

Šī diena vēsturē

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti