1916. gada martā amerikāņu laikraksts "The Washington Star" publicēja karikatūru: saniknotais Tēvocis Sems ar tekstu "Man vienreiz pietiek!" un pamatīgu šauteni rokā lec pāri dzeloņdrāšu žogam, kas atdala Savienotās Valstis un Meksiku. Meksikas pusē no viņa mūk augumā krietni mazāks meksikāņu skrandainis lielā sombrero, uz kura rakstīts "Vilja". Tā karikatūrists Klifords Berrimans attēlojis amerikāņu intervenci Meksikā, kuras mērķis bija meksikāņu revolucionāru vadoņa Fransisko Viljas, tautā dēvēta par Pančo Vilju, notveršana un sodīšana par uzbrukumu amerikāņu teritorijai.
Vidusmēra amerikāņu pilsoņa uztverē Pančo Vilja tiešām bija ne vairāk kā bandīts un visa Meksikas revolūcija – tāda bandītiska šaudīšanās.
Patiesībā pilsoņu karš Meksikā, kas ilga apmēram desmit gadus – no 1910. līdz 1920. – bija sarežģīts, ilgi briedušu sociālu un politisku pretrunu noteikts process.
Tā cēloņi meklējami trešdaļgadsimtu ilgajā ģenerāļa Porfirio Diasa diktatūras periodā, kurā valsts ekonomiskā izaugsme tika panākta, nežēlīgi ekspluatējot sabiedrības zemākos slāņus un dāsni iztirgojot valsts resursus ārvalstu investoriem. Taču arī pēc ģenerāļa Diasa gāšanas turpinājās cīņa par varu starp dažādām partijām un grupām. Pančo Vilja bija viens no revolucionāro zemnieku vadoņiem Meksikas ziemeļos, Čivavas un Kaovilas provincēs, un sevišķi izcēlās ar savas Ziemeļu divīzijas panākumiem 1914. gadā, kad revolucionārie spēki ieņēma Mehiko un gāza tobrīd pie varas esošo ģenerāļa Uertas diktatūru.
Tomēr, kā tas nereti mēdz gadīties, pēc uzvaras sākās domstarpības pašu revolucionāro vadoņu vidū. Vilja bija militārs līderis, bet ne politiķis, un zaudēja cīņā par varu prezidentam Venustiano Karansam, pēc tam ciešot sakāvi arī vairākās kaujās pret prezidentam lojālo karaspēku. Karansas valdību atzina arī Savienotās Valstis, un Vilja, kurš līdz tam bija baudījis daļas amerikāņu atbalstu, tagad sajutās viņu nodots un sarīkoja uzbrukumu Kalambusas pilsētiņai Savienoto Valstu Ņūmeksikas štatā. Uzbrukumā gāja bojā astoņi amerikāņu kavalēristi un desmit civiliedzīvotāji. Reakcija nebija ilgi jāgaida – 1916. gada 15. martā Meksikā iemaršēja ģenerāļa Peršinga soda ekspedīcija.
Ekspedīcijas deklarētais mērķis bija Pančo Viljas notveršana, taču amerikāņu militārā spēka demonstrācija bija adresēta arī prezidenta Karansas valdībai, kas tiecās ierobežot kaimiņvalsts korporāciju saimniekošanu Meksikā. Partizāņu karā pieredzējušais Vilja savlaicīgi izkliedēja savus spēkus, un, lai gan amerikāņi guva vairākas taktiskas uzvaras un nogalināja dažus Viljas tuvākos līdzgaitniekus, pats leģendārais vadonis palika nenotverts. Toties notika vairākas amerikāņu sadursmes ar Meksikas valdības spēkiem, kas draudēja pāraugt nopietnākā karadarbībā. Tobrīd arvien noteiktāk iezīmējās iespēja, ka Amerika tiks iesaistīta Pirmā pasaules kara cīņās Eiropā, un prezidents Vudro Vilsons neriskēja uzsākt karu ar Meksiku. 1917. gada janvārī amerikāņu spēki pameta Čivavas provinci, bet nākamajā mēnesī ģenerālis Peršings tika iecelts par Savienoto Valstu ekspedīcijas korpusa komandieri Eiropā. Tikmēr Meksikā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas paredzēja visu pilsoņu līdztiesību, lielgruntnieku īpašumu sadalīšanu zemniekiem, baznīcas šķiršanu no valsts, garantētu astoņu stundu darbdienu un tiesības streikot.
Pančo Vilja turpināja partizāņu karu pret Mehiko valdību līdz pat 1920. gadam, kad tika panākta vienošanās par cīņu izbeigšanu.
