Skrēja iekšā, lai uzfilmētu
Darba dienai tuvojoties beigām, lielveikals “Galerija Centrs” bija pircēju pārpildīts. Pirms veikala rekonstrukcijas šeit atradās “Universālveikals Centrs”. Tieši pirms 15 gadiem 17. augusta vakarā lielveikalā viens otram sekoja divi sprādzieni. Tajos cieta 28 cilvēki un veikala darbiniece no gūtajām traumām vēlāk gāja bojā. Latvijas Televīzijas operators Ainis Kupčs tai laikā ar brigādi devies filmēt teātri, bet nofilmējis teroraktu.
„Es tajā dienā strādāju uz krievu ziņām. Mums vajadzēja braukt filmēt uz Krievu drāmas teātri – toreiz tā to sauca. Mums bija pieņemts jauns šoferis, kurš īsti Rīgu nezināja. Parasti mēs braucām no otras puses iekšā uz to drāmu, bet šoreiz viņš kaut kā brauca gar to universālveikalu “Centrs”. Es tā nepievērsu uzmanību, bet šoferis tā saka – „Eu, klausies, lec ārā, tur kaut kas notiek!” atminas Ainis Kupčs.
Pirmais sprādziens notiek pulksten pussešos vakarā. Operatora skatam pavērušies dūmi, putekļi, apjucis cilvēku pūlis. Pēc pirmā sprādziena mediķi vēl neesot bijuši klāt, policisti norobežojuši teritoriju un sākuši no veikala vilkt ārā cilvēkus. Kupčam bija tikai viena doma - visu nofilmēt.
„Skatos - pie stūra vienmēr spēlēja saksofonists. Bet tobrīd viņš bija salīcis. Tur bija stikls izbiris, vēl kaut kādi dūmi. Tad es paķēru kameru, skrēju iekšā. Apsardze bija apjukusi un nepievērsa man uzmanību. Viss bija vienos putekļos, dūmos, īsti neko redzēt nevarēja,” stāsta Ainis Kupčs. Kāds no apsargiem gribējis viņu izvilkt no veikala. Taču tā kā operatoram nebija matu, tad apsargam roka nošļuka.
Par uzfilmēto materiālu Kupčam darbā pienākusies prēmija, bet pats priecājas, ka sprādziena brīdī nav bijis veikalā. Lielu interesi par materiālu izrādījuši konkurenti.
„Sazvanīju kantori, teicu, ka ir safilmēts. Viņi teica, lai es noslēpjot kaseti, lai nevienam nedodot. Bet nu interese bija, konkurējušais kantoris piedāvāja naudu, lai es atdotu kaseti, un uzreiz garantēja man darbu pretējā kantorī,” saka Kupčs.
Sprādziena brīdī pārņem savāda sajūta
Arī bijušais Kriminālpolicijas darbinieks Valdis Pumpurs notikuma vietā ieradies nejauši. Darba dienas beigās viņš kopā ar kolēģiem devies uz Rīgas policijas pārvaldi Aspazijas bulvārī, kad izdzirdējuši sprādzienu. Pēc pusminūtes jau atradušies notikuma vietā.
Tā vietā, lai sagaidītu glābējus, Pumpurs pats devies iekšā glābt cilvēkus. Tagad gan viņš savu rīcību toreiz vērtē kā nepareizu.
„Protams, ar šās dienas acīm, tas bija pilnīgs neprāts un nepareiza rīcība. Lai arī cik tas būtu skaudri, es nedrīkstēju iet iekšā, jo mēs nezinājām, kas var notikt un kā,” viņš saka. „Bet es redzēju, ka tās tantes un apsardzes darbinieki iet iekšā veikalā un tad es, izmantojot savu dienesta stāvokli, sāku komandēt un dzinu cilvēkus ārā,” stāsta nu jau bijušais policists.
„Mēs ar vienu darbinieku centāmies vienu tanti pierunāt, izvilkt ārā. Pagājām uz ieejas pusi pāris metrus un tad noskanēja otrais sprādziens. Protams, neaprakstāmas izjūtas. Es nepaspēju pat sabīties,” otrā sprādziena brīdi atceras Pumpurs.
Pēc tam sākusies organizēta darbība - apzvanīti visi atbildīgie dienesti, valdība un sagaidīti papildspēki. Rīgā tika ieviesta ārkārtas situācija, jo nebija skaidrs, kāds ir spridzināšanas motīvs un vai sprādzieni var notikt arī citviet. Pumpurs asiņainām drēbēm un saplēstu žaketi vēlāk devies uz Ministru kabinetu skaidrot situāciju, jo ir bijis viens no notikuma galvenajiem lieciniekiem. Viņš otrā sprādziena laikā bija guvis traumu uzacī un plecā, ko sākumā nemaz neesot jutis.
„Tāda sirreāla filma. Tas neaptveramais karstums un spiediena vilnis. Var visu aizmirst, bet tās pirmās emocijas… Tu pat nejūti to visu. To karstumu es atceros, drausmīgs tāds spiediena vilnis, un tev viss gar acīm notiek tādā palēninājuma režīmā,” stāsta Pumpurs.
„Ne es sāpes jutu, ne bailes, tāds dīvains stāvoklis iestājās ķermenim. Protams, pēc sekundēm tu atgūsties un sāc saprast. Ar ausīm bija problēmas kādu brītiņu, nevarēja saprast, ko kolēģi runā,” viņš klāsta.
Kad uzsāka izmeklēšanu, radās četras versijas par spridzināšanas motīvu - vai nu tā ir bijusi izrēķināšanās ar biznesa konkurentiem vai apsardzi, psihiski nelīdzsvarotu cilvēku darbība un, visbeidzot, versija par plānotu teroraktu.
Drošības policijā esot apzinājuši tā laika ekstrēmistu organizācijas, kas bija atbildīgas par Uzvaras pieminekļa un sinagogu spridzināšanu 1997. un 1998. gadā. Izmeklēšana notika ļoti slēgtā lokā tieši nozieguma specifikas dēļ, un darbs bijis pamatīgs. „Mūsu policisti ņēmās tur ar ekspertiem, mēģināja gan restaurēt atrašanās vietu spridzeklim, gan ķīmisko sastāvu. Mēģināja meklēt citus pierādījumus, apstrādāt esošo video materiālu, kas no apkārtnes tika savākts, viss, kas universālveikala telpās tika iegūts. Tas ir gigantisks darbs. Man liekas, tādu reti nākas piedzīvot. Tā arī bija liela pieredze. Pārbaudījām savas spējas kaujas apstākļos,” stāsta Pumpurs.
Šobrīd izmeklēšana vēl joprojām turpinās. 2003. gadā apgabaltiesa notiesāja galveno aizdomās turamo, bet 2004. gadā ar Augstākās tiesas lēmumu viņš tika attaisnots pierādījumu trūkumu dēļ. Vēl ir palikuši pieci gadi, lai krimināllietai par terorismu iestātos noilgums.
Atskatoties uz piedzīvoto pirms 15 gadiem un gūto traumu, kuras rēta vēl joprojām rotā kreisās rokas plecu, bijušais Kriminālpolicijas darbinieks Valdis Pumpurs atzīst, ka divreiz uz tā paša grābekļa kāpt nedrīkst un šādās situācijas jāievēro visi noteikumi. Atsaucoties uz biežajiem spridzekļa draudiem Centrālajā stacijā, kas parasti tikai izsauc lielu neapmierinātību cilvēkos par stacijas slēgšanu, viņš spriež - cilvēki bieži vien izturas nevīžīgi pret savu drošību. Labāk staciju pārbaudīt kaut katru dienu nekā vienreiz nonākt tikpat nepatīkamā situācijā kā toreiz.
