1911. gada maija pēdējā dienā Ziemeļīrijā, Belfāstā, Hārlanda un Volfa kuģu būvētavā ūdenī nolaida sava laika kuģu būves tehnoloģijas brīnumu – četru skursteņu tvaikoni "Titāniks". Tas ir tam brīdim kas īpašs – vēl neredzēts sasniegums kā izmēru, tā iekārtojuma ziņā. Kuģis paredzēts vairāk nekā trīsarpus tūkstošiem pasažieru un apkalpes locekļu; uz tā ir peldbaseins, vingrošanas zāle, turku pirts un grezns restorāns "Café Parisien". Savā ziņā var teikt, savā pirmajā kuģojumā "Titāniks" ir kā mazs sabiedrības modelis ar komfortabli iekārtojušos sabiedrības krējumu pirmajā klasē un labāku dzīvi alkstošajiem trešās klases pasažieriem zemākajos klājos. Kad viņi visi 1912. gada 10. aprīlī saka ardievas Eiropas krastiem, neviens pat nenojauš, ka tikai dažas dienas vēlāk tie kļūs par nelaimes biedriem briesmīgā katastrofā, kurā nāve nešķiros bagātos un nabagos, slavenos un neviena nepazītos. 1912. gada 14. aprīļa vakarā uz kuģa klāja ir 2240 cilvēki.
Par liktenīgo sadursmi ar ledus kalnu, kas notiek minētā datuma pēdējās stundās Atlantijas okeāna ziemeļrietumos, ir sarakstītas daudzas grāmatas un uzņemtas filmas.
Tuvojoties bīstamajai zonai, kuģis saņem vairākus brīdinājumus, taču kapteinis Edvards Smits ātrumu nesamazina.
Uz "Titānika" darbojās īpaša novērotāju komanda, bez tam kuģis konstruēts tā, ka pat ar pamatīgu sūci zem ūdenslīnijas tas nevar pilnībā applūst. Tas, ar ko kapteinis Smits nerēķinājās, bija vairāku nelabvēlīgu faktoru sakritība. Novērotājiem nav binokļu, nakts ir bez mēness, turklāt aisbergi diemžēl nepavisam nav sniegbalti – kūstot tie samelnē tāpat kā sētnieka samesta sniega kaudze, un liktenīgais aisbergs izrādās pagriezis pret kuģi savu, vārda tiešā nozīmē, tumšo pusi.
Tā nu tad, kad 20 minūtes pirms pusnakts uz komandtiltiņa atskan novērotāja Frederika Flīta izmisis sauciens "Aisbergs tieši priekšā!", ir jau par vēlu, lai izvairītos no sadursmes. Dežurējošais pirmais virsnieks Viljams Mērdoks mēģina manevrēt, un varbūt tieši to viņam nevajadzēja darīt. Nav zināms, kas būtu, ja notiktu frontāla sadursme, taču tagad kuģis beržas ar sāniem gar aisberga zemūdens šķautni, un ledus loka tērauda plāksnes, lauzdams vaļā šuves. Rezultātā "Titānika" sānos atveras daudzas mazas sūces, un sāk vienlaicīgi applūst piecas izolētās korpusa sekcijas. Ja applūdušo sekciju būtu par vienu mazāk – četras – tvaikonis vēl varētu noturēties uz ūdens.
"Titāniks" nogrimst negaidīti strauji. Jau pulksten 2.20 naktī tas, iepriekš pārlūzis uz pusēm, pazūd ledainajos Atlantijas viļņos. Uz kuģa ir pat vairāk glābšanas laivu, nekā to prasa noteikumi, taču daudzas laivas nolaiž ūdenī pustukšas. Tā nu daudzi pasažieri nonāk ūdenī – gan ar glābšanas vestēm un riņķiem, gan bez tiem. Viņiem izdzīvot ir maz cerību. Dažus uzņem glābšanas laivas, pārējiem lemts noslīkt vai nosalt. Arī viņus vēl varētu glābt, ja palīgā atsteigtos kuģis "Kalifornietis", kas atrodas tikai dažu kilometru attālumā. Taču kuģa radists 11 vakarā izslēdz rāciju un dodas gulēt. Kad uz "Kalifornieša" redz signālraķetes, tas mēģina sazināties ar gaismas signāliem, bet "Titāniks" vairs neatbild. "Kalifornieša" kapteinis pavēl novērot un dodas pie miera.
Visaugstākais izdzīvojušo procents – ap 60% – ir starp 1. klases pasažieriem; 2. klasē izdzīvo 44%, trešajā – tikai katrs ceturtais. Vēl mazāks izdzīvojušo procents – 24% – ir starp apkalpes locekļiem. Tiesa, šķiet, ka princips "Sievietes un bērni vispirms" visumā palicis spēkā – izdzīvojušo procents starp 3. klases pasažierēm ir tomēr augstāks nekā starp 1. klases pasažieriem.
Kopumā "Titānika" katastrofa ir viena no smagākajām kuģošanas vēsturē miera laikā. Un tieši tas nodrošinājis nelaimīgajam tvaikonim pasaules vēsturē populārākā kuģa statusu. Tūkstošgades mijā dokus Belfāstā, kur būvēts "Titāniks", džentrificēja – pārvērta no industriālās zonas par ekskluzīvu dzīvokļu un biroju rajonu. Jaunā smalkā rajona nosaukums ir – protams – Titānika kvartāls.