19. gadsimta vidū Eiropu saviļņoja jaunas idejiskas vēsmas, kuras skāra visas dzīves jomas. Dzimstošās nācijas šķobīja veco impēriju pamatus, mūzikā Vāgners un Lists proponēja jaunus kompozīcijas principus, kas jau iezīmēja 20. gadsimta dominējošās ievirzes. Čehu komponista Bedržiha Smetanas personība izrādījās sabiedrības un kultūras revolucionāro strāvojumu krustpunktā: viņa radošais mūžs bija veltīts čehu nacionālās mūzikas tradīcijas iedibināšanai uz tobrīd progresīvākās Eiropas muzikālās domas pamatiem.
Tā izrādījās grūta cīņa, kurā komponista galvenie pretinieki nebija vis kādi Austroungārijas impērijas cenzori vai ierēdņi, bet gan viņa paša konservatīvākie kolēģi.
1862. gadā, atgriezies dzimtenē pēc astoņu gadu sekmīgas darbošanās ārzemēs, Smetana vēl vairākus gadus bija spiests izcīnīt sev pienācīgu vietu Prāgas mūzikas dzīvē. Tikai pēc tam, kad viņa pirmā opera "Brandenburdzieši Bohēmijā" bija guvusi spožus panākumus, komponists kļuva par čehu operteātra galveno diriģentu. Tomēr nelabvēļi neatstājās, un darbs izvērtās pastāvīgā cīkstiņā, kas atņēma spēkus un deldēja veselību. 1874. gada rudenī Smetana atteicās no teātra darba, jo pārciestais smagais elpceļu iekaisums bija izraisījis progresējošu kurlumu. "Ja mana kaite nav ārstējama, tad es labāk izvēlos atbrīvoties no šīs dzīves," viņš nākamajā gadā rakstīja savā dienasgrāmatā. Bet, kaut arī kaite neatstājās un komponists strauji zaudēja dzirdi, viņam vēl bija lemti spoži panākumi. Par šī perioda radošo virsotni kļuva viņa simfonisko poēmu cikls "Mana dzimtene", kuras pirmā daļa "Višehrada" savu pirmatskaņojumu piedzīvoja 1875. gada 14. martā.
Pirmajai poēmai, kas veltīta senajai čehu karaļu rezidencei – Višehradas pilij Prāgas pilskalnā, sekoja nākamās. Otrā veltīta Vltavai – upei, kurai čehu nacionālajā pašapziņā ir līdzīga loma tai, kāda pieder Daugavai latviešu dzimtenes izjūtā. Smetanas mūzika ilustrē upes plūdumu, iezīmējot tajā pat gluži topogrāfiskas detaļas – Svētā Jāņa krāces, jau pieminēto Višehradu upes krastā. Trešā poēma "Šarka" balstīta leģendā par teiksmainu meža meitu, kareivīgu amazoņu cilts vadoni Šarku, kura ieviļ un apdzirda ar sazāļotu medalu bruņinieku Ctiradu un viņa karadraudzi, un kareivīgās meičas nežēlīgi noslepkavo aizmigušos vīrus. Nākamā daļa "No Čehijas mežiem un pļavām" tēlots dzimtenes dabas skaistums. Daļa "Tabora" veltīta pilsētai, kura savulaik tapusi kā husītu kustības galvenā mītne, bet pēdējā daļa – "Blaniks" – kalnam, kura dzīlēs, kā vēsta leģenda, dus Čehijas aizbildnis Svētais Vāclavs ar savu karadraudzi, kas nāks palīgā tautai, ja tai draudēs nāves briesmas. Šīs daļas finālā atkal izskan "Višehradas" motīvs. Viss cikls kopumā pirmoreiz tika atskaņots 1882. gada novembrī.
