Tā dēvētā 1941. gada jūnija deportācija bija viena no plašākajām staļiniskā režīma veiktajām iedzīvotāju piespiedu pārvietošanas akcijām gan deportēto skaita, gan aptvertās teritorijas ziņā. Tā skāra visas teritorijas, kuras Padomju Savienība bija sagrābusi Otrā pasaules kara sākumposmā. Jūnija deportācijām pieskaita izsūtīšanas no Rietumukrainas, kas notika 1941. gada 22. maijā; tām sekoja deportācija no Moldāvijas naktī no 12. uz 13. jūniju, deportācijas no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas 14. jūnijā un, visbeidzot, deportācija no Baltkrievijas rietumu apgabaliem naktī no 19. uz 20. jūniju.
Dati par kopējo deportēto skaitu dažādos avotos mēdz atšķirties, tomēr visbiežāk tiek minēts, ka deportēto skaits no Igaunijas pārsniedzis 10 000, no Latvijas – 15 000, no Lietuvas – 18 000, no Moldāvijas – 30 000, no Ukrainas – 11 000 un no Baltkrievijas – 20 000. Tātad pavisam aptuveni 107 000 cilvēku. Var piebilst, ka no Polijai atņemtās Ukrainas un Baltkrievijas daļas jau iepriekšējā – 1940. gadā – bija deportēti apmēram 276 000 poļu, kamēr Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Moldāvijai šī bija pirmā masu represiju akcija.
Var šķist paradoksāli, taču vēsturniekiem joprojām nav izdevies atrast dokumentāri fiksētu padomju iestāžu lēmumu par jūnija deportāciju īstenošanu.
Līdz ar to mēdz atšķirties ziņas par tām sabiedrības grupām, pret kurām šīs deportācijas vērsās. Kā nozīmīgākās izsūtāmo kategorijas tiek minēti pretpadomju partiju un organizāciju dalībnieki (turklāt par "pretpadomju" varēja tikt uzskatīta jebkura nekomunistiska organizācija); bijušie žandarmi, policijas un cietumsardzes virsnieki, muižnieki, lieltirgotāji, fabrikanti, augstākie valsts ierēdņi un armijas virsnieki, Krievijas pilsoņkara "balto" armiju virsnieki un brīvprātīgie, kā arī visu uzskaitīto personu kategoriju ģimenes locekļi; tāpat salīdzinoši neliels skaits kriminālnoziedznieku, taču atsevišķos avotos tiek minētas vēl vairākas citas personu grupas, piemēram, personas ar plašiem ārvalstu sakariem, kā esperantisti, filatēlisti, radioamatieri. Saskaņā ar sākotnējo plānu, tā dēvētos "ģimenes galvas", kuru darbība bija izsūtīšanas iemesls, bija paredzēts ieslodzīt speciālās karagūstekņu nometnēs, savukārt viņu ģimenes nosūtīt uz nometinājuma vietām lielākoties Padomju Savienības Āzijas daļā. Uz labošanas darbu nometnēm, plaši pazīstamām ar nosaukumu GULAG, sākumā bija paredzēts sūtīt tikai kriminālnoziedzniekus, taču vēlāk tur nokļuva arī visi citi arestētie – iespējams, plāni mainījās nedēļu pēc izsūtīšanas sākušās karadarbības rezultātā.
Jūnija deportāciju akcija visnotaļ iekļaujas represiju politikā, kādu Staļina režīms piekopa jau kopš 30. gadu sākuma.
Kā arguments šīm represijām bija kalpojis gan sociālais statuss, kā vairāk nekā 2 500 000 kulaku izsūtīšanai 30. gadu pirmajā pusē, tā etniskā piederība – kā "Lielā terora" akcijās pret Padomju Savienībā dzīvojošajiem cittautiešiem, tai skaitā latviešiem 30. gadu otrajā pusē. Reizēm šajās represijās varēja samanīt tā dēvētās "pierobežas tīrīšanas" motīvu – padomju režīmam sevišķi bīstamas šķita etniskās minoritātes, kas apdzīvoja pierobežas rajonus potenciālo konfliktu zonās. Šajā sakarā tiek piesaukts tobrīd jau nepārprotami briestošais Padomju Savienības un Vācijas konflikts. Tomēr, jādomā, 1941. gada jūnija deportācijās būtiskākais ir cits motīvs – tā ir staļiniskā režīma vēlme sovjetizēt jauniegūtās teritorijas, sagraujot tajās līdz tam pastāvējušo sabiedrības struktūru un attiecības. Tāpēc deportāciju galvenais mērķis bija sabiedrības elite – tie, kuri visdrīzāk varētu pretoties jaunajai dzīves kārtībai.
14. jūnijā deportēto atmiņu stāsti
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 14. jūnijā.
