1981. gada 13. maijā Svētā Pētera laukumā Romā ļaužu netrūka. Vienus šurp bija atvedusi ziņkāre, citus – viņu ticība, taču viņi visi gaidīja parādāmies pāvestu, kuram šai dienā, kā ierasts, bija jādodas izbraukumā pa laukumu, dodot klātesošajiem savu svētību. Raibajā pūlī ne ar ko īpaši neizcēlās divi melnīgsnēji vīrieši, kuri bija novietojušies tuvu pāvesta auto paredzamajam maršrutam. Tipiski tūristi – abi šķita pilnīgi iegrimuši atklātņu aprakstīšanā. Vaļējais automobilis ar Jāni Pāvilu II tikko bija iebraucis laukumā, kad viens no abiem izrāva pistoli un raidīja uz pāvestu vairākus šāvienus.
Četru ložu ķerts, Jānis Pāvils sabruka. Viņš bija ievainots abās rokās un – sevišķi bīstami – aortas rajonā.
Apkārt stāvošie tūdaļ sagūstīja šāvēju – tas izrādījās turks Mehmets Ali Agdža, teroristiskās organizācijas "Pelēkie vilki" biedrs, kurš Turcijā notiesāts uz mūža ieslodzījumu par žurnālista Abdī Ipekčī slepkavību, bet pārsteidzošā kārtā izbēdzis no cietuma un atkļuvis līdz Itālijai.
Pasauli šis uzbrukums šokēja. Tika izteikti dažādi pieņēmumi, taču gan paša Agdžas, gan viņa pārstāvētās teroristu organizācijas gaitas bijušas tik neskaidras, ka neļauj noteikti izšķirties par labu kādai vienai no versijām. Varētu pieņemt, ka uzbrukumam ir reliģisks motīvs, taču islāma pasaulei tobrīd nav iemesla neieredzēt Jāni Pāvilu II vairāk kā jebkuru citu pāvestu pirms viņa. Nevar jau izslēgt atsevišķa grupējuma individuālu iniciatīvu, tomēr "Pelēkie vilki", pie kuriem piederējis Mehmets Ali Agdža, ir radikāli nacionālistiska, neofašistiska, bet ne islāmiska organizācija. Pats terorists, kuru, starp citu, pēc divdesmit gadiem Itālijas un nepilniem desmit gadiem Turcijas cietumā atbrīvoja, sevi dēvē par vienkāršu algotni bez politiskas pārliecības.
Domājot par spēkiem, kuriem Jānis Pāvils II traucēja visvairāk, neizbēgami jāmin Kremlis.
Padomju oficiālās ideoloģijas būtiska sastāvdaļa bija ateisms, un poļa – sociālistiskās nometnes valsts pārstāvja – nonākšana pāvesta krēslā un vēl jo vairāk poļu tautas sajūsma par šo faktu būtībā apliecināja boļševistiskās ideoloģijas izgāšanos.
1979. gadā, kad Jānis Pāvils posās pirmo reizi pāvesta statusā apciemot dzimto Poliju, Maskava nesekmīgi mēģināja panākt šīs vizītes atcelšanu. Kremlī nojauta, ka pāvesta ierašanās var izraisīt Polijā nopietnu disidentisma uzbangojumu, un nekļūdījās – šai vizītei nepārprotami bija ietekme uz 1980. gadā aizsākušos neatkarīgo arodkustību "Solidaritāte".
