Mongolija – lielā, bet reti apdzīvotā zeme Āzijas vidienē – savulaik raidījusi savas klejotāju ordas uz rietumiem un dienvidiem, izveidojot teritoriāli lielāko impēriju pasaules vēsturē – Čingishana valsti. Un lai gan šī lielvalsts pastāvēja vien dažas desmitgades, tā arī vēlākajos laikos bija iedvesmas avots lielu politisku un militāru plānu kaldinātājiem. Viens šāds sapņotājs un avantūrists ieradās Mongolijā 1913. gadā un iestājās krievu konsulāta konvoja dienestā. Tas bija vācbaltiešu izcelsmes krievu armijas virsnieks barons Romāns fon Ungerns-Šternbergs.
Viņa ierašanās patiesais mērķis bija iesaistīties mongoļu nacionālās atbrīvošanās cīņā pret Ķīnu, kuras varā Mongolija atradās kopš 17. gadsimta.
1911. gadā, kad Ķīnā uzliesmoja revolūcija un tika gāzta Cinu dinastija, Mongolija pasludināja savu neatkarību. Par valsts galvu kļuva budistu garīgais līderis Bagdo-gegens, kuram Mongolijā ir līdzīgs statuss kā Dalailamam Tibetā. Pekinas valdība, protams, neatzina šo neatkarību, taču Mongoliju atbalstīja gan Krievija, gan Japāna, un galu galā ķīniešiem 1915. gadā nācās piekrist plašai Mongolijas autonomijai, kuru garantēja Krievija.
Barons Ungerns-Šternbergs gan tobrīd jau bija pametis Mongoliju un cīnījās 1. pasaules kara frontēs. Kā kazaku kavalērijas virsnieks viņš nopelnīja vairākus ordeņus un apakšpulkveža pakāpi, bet arī izpelnījās sodus par disciplīnas pārkāpumiem. 1917. gada Oktobra apvērsumu Ungerns-Šternbergs sagaidīja jau atkal Āzijā, Aizbaikāla apgabalā, kur piebiedrojās savam senam draugam jesaulam Semjonovam un kopā ar viņu sāka formēt pret boļševikiem vērstas vienības.
Tikmēr Mongolijā, izmantojot Krievijā sākušās jukas, atkal nostiprinājās ķīnieši, 1919. gada vasarā Ķīna pilnībā okupēja Mongoliju, atlaida tās valdību un atbruņoja armiju. Un, iespējams, Mongolijai tā arī nebūtu lemta neatkarība, ja liktenis šurp atkal neatvedis baronu Ungernu-Šternbergu, kura komandētā tā dēvētā Āzijas divīzija, kas darbojas atamana Semjonova balto armijas sastāvā, iegāja Mongolijas teritorijā no ziemeļiem 1920. gada augustā. Par konkrētajiem šī gājiena iemesliem un Ungerna-Šternberga plāniem joprojām nav pilnīgas skaidrības. Balto kustība Sibīrijā tobrīd nepārprotami zaudēja cīņā ar sarkanajiem, atkāpjoties arvien tālāk uz austrumiem.
Iespējams, sākotnēji Āzijas divīzijas gājiens caur Mongoliju bija iecerēts kā apiešanas manevrs, tomēr ticamāk, ka Ungerns-Šternbergs mērķtiecīgi veda savu vienību uz dienvidiem, kurp viņu vilināja sen lolotā Čingishana impērijas atjaunošanas vīzija. Jau kopš savas pirmās ierašanās Mongolijā barons sapņoja par atjaunotu mongoļu lielvalsti no Mandžūrijas līdz Kaspijas jūrai. 1921. gada februārī Ungerna-Šternberga spēki, kuros bez krievu baltgvardiem cīnījās arī mongoļi, burjati un tibetieši, izsita no galvaspilsētas Urgas vairākas reizes lielāko ķīniešu garnizonu.
Cīņas par pārējās valsts daļas atbrīvošanu no ķīniešiem turpinājās līdz aprīļa sākumam, taču jau 1921. gada 13. martā Urgā tika pasludināta pilnīga Mongolijas neatkarība no Ķīnas.
Šī diena vēsturē
