1945. gada maijā Otrā pasaules kara uzvarētājvalstis bija diezgan vienisprātis par Vācijas nākotni. Bijusī lielvalsts tika sadalīta četrās okupācijas zonās – britu, amerikāņu, padomju un franču. Četrās zonās sadalīja arī galvaspilsētu Berlīni – un tā pašā padomju okupācijas zonas viducī izveidojās Rietumu sabiedroto anklāvs. Padomju okupācijas zonā vietējās varas iestādēs arvien nepārprotamāk dominēja vācu komunisti, un tikai Berlīne bojāja šo sovjetizācijas kopainu, jo pilsētas pašvaldības vēlēšanās 1946. gadā komunisti piedzīvoja pamatīgu fiasko.
"Kas notiek ar Berlīni, notiks ar visu Vāciju, kas notiks ar Vāciju, notiks ar visu Eiropu," tā pravietiski paziņoja padomju ārlietu resora vadītājs Vjačeslavs Molotovs. Berlīnes "problēma" Staļina režīmam bija jāatrisina, un 1948. gada pirmajā pusē Kremlis izšķīrās par radikāliem soļiem.
12. jūnijā padomju puse slēdza galveno šoseju starp Vācijas rietumiem un bijušo galvaspilsētu, turpmākajās pāris nedēļās pakāpeniski pārtrauca autotransporta, ūdenstransporta un dzelzceļa kustību, 25. jūnijā izbeidza arī pārtikas piegādes Rietumberlīnei no padomju zonas.
Kopš šī brīža vienīgais ceļš, pa kuru sabiedroto karaspēks Berlīnē un arī rietumberlīnieši varēja saņemt visu izdzīvošanai nepieciešamo, bija trīs gaisa koridori, par kuru izmantošanu – par laimi – bija noslēgta vienošanās jau 1945. gadā. No militārās stratēģijas viedokļa, domājams, prātīgāk būtu Rietumberlīni evakuēt, iedzīvotājus pametot viņu sociālistiskajai nākotnei. Tomēr Rietumu sabiedrotie saprata – Berlīne var kļūt par to mazo pirkstiņu, kuru atdodot Staļinam, sekas varēja būt liktenīgas Eiropas demokrātijai.
Vēl tikai pirms dažiem gadiem lidmašīnu motoru dūkoņa virs pilsētas bija šausminājusi berlīniešus ar kārtējās bombardēšanas briesmām. Tagad šī cauru diennakti neapklustošā skaņa nomierināja un viesa cerību. Operācijas vadītājam, amerikāņu ģenerālim Viljamam Tenneram izdevās organizēt precīzu un raitu lidmašīnu plūsmu uz Tempelhofas lidostu, un to nespēja kaut cik jūtami kavēt nedz padomju viltus radiosignāli, nedz sarkanzvaigžņotie iznīcinātāji, kuri pastāvīgi bīstami manevrēja transportlidmašīnu tuvumā un pat šāva – gan tikai garām. Franču sektorā, Tēgelas rajonā, rekordtempā tapa jauns lidlauks.
Vīriešu Berlīnē bija palicis maz, un šo lidostu franču inženieru vadībā būvēja lielāko tiesu vācu sievietes, smagi strādādamas dienu un nakti. Taču šīs pūles bija tā vērtas – ziemai beidzoties, kļuva skaidrs, ka Rietumberlīne izturēs. Ciezdams smagus zaudējumus propagandas frontē, Staļina režīms piekāpās un blokādi pārtrauca.
