Svētkos, kad svinēta saule un dabas plaukums, mielasts tradicionāli bijis vienkāršs un bez pārmērībām. Jāņu galda tradīcijas 100 gadu laikā nav īpaši mainījušās.
Pilsētā, savā dārzā, zaļumballē vai pļavā tālu prom no civilizācijas – par alu neviens nešaubās, ka tas ir Līgo piederīgs.
Raiskumā alus tiek darīts jau gandrīz 4 gadus. Mazā alus darītava noslēpusies starp labības laukiem koku paēnā. Te saimnieko brālis un māsa, Gints un Iluta Čudorāni, kuri saka – amatieru līmenī esam alusdarītāji jau trešajā paaudzē.
Raiskuma labumu darītavas īpašnieks Gints Čudorāns stāsta: “Mums vecaistēvs dzīvoja Latgalē un pats sev un priekš viesiem un svētkiem vārīja alu. Mūsu tēvs ir mājās paprovējis vārīt alu. Pats sākums, pamats bija tāds, ka mēs – mana ģimene un draugs Mārtiņš, ka mēs šo visu domājām, pilnveidojām, attīstījām, lai mums ir brīvdienās, kur aizbraukt un iedzert labu alu.”
“Reizēm tas ir ļoti labi, bet reizēm arī nav tik labi, jo arī svētku reizēs, kad satiekamies, runājam par darbu un pat ja vienojamies, ka par darbu nerunāsim, tāpat tas pēc kāda laika aiziet par to,” piebilst Raiskuma labumu darītavas saimniece Iluta Čudorāne. “Protams, ka tas ir ļoti svarīgi, jo uz savējiem tu vienmēr vari paļauties, ar citiem ir kā ir, bet savējie tu vienmēr zini, ka būs apkārt un palīdzēs.”
Raiskumietis ir ne tikai gaišs un tumšs, bet arī ar ķiršu garšu un šokolādes iesalu.
Taču viss alus šeit tiek vārīts katlā uz dzīvas uguns.
“Mums pieredzējuši aldari teica – labi, labi, gan jau visu nomainīsiet,” saka Gints Čudorāns. “Bet, ja runājam par vārāmo katlu, cerams, ka tas te vēl ilgi paliks un varbūt pat mūžīgi. Cik mēs te, Raiskumā, esam, tik mēs arī paliksim. Tas ir sajūtas dēļ, šīs vietas, ēkas dēļ, cilvēku dēļ, mēs negribam industriālu ražošanu, mēs gribam mazu, mīlīgu uzņēmumu, kur ražojam labumus, kas mums pašiem garšo.”
Arī Jāņu siera tradīcija, kas aizsargāta pat Eiropas mērogā, mūsos iesakņojusies ļoti dziļi.
Jāņu siers ir skābpiena siers, un tas ir viens no senākajiem Eiropā.
Mākslas zinātņu doktore, ēdienu pētniece Astra Spalvēna stāsta: “Šobrīd mēs esam tās skābpiena siera tradīcijas vieni no glabātājiem. Mums Jāņu siers ir ārkārtīgi saistīts ar svētkiem, tāpēc jūnija beigās mums vienmēr ir tā diskusija, ko darīt ar pāri palikušo Jāņu sieru. Es atradu, ka piena restorānā ap 30.gadiem jūnija sākumā vienmēr parādās tāds ēdiens kā cepts Jāņu siers ar lapu salātiem – ļoti mūsdienīgi – un zemenes ar pienu.”
Un tad, protams, pēdējo 30–40 gadu tradīcija – mums netipiskā gaļas cepšana uz uguns.
“Mēs nevaram noliegt, ka tas ir tradicionāls Jāņu ēdiens, bet mēs par to mazliet kautrējamies un nevaram saprast, kā tur ir ar to tradīciju,” ir pārliecināta Spalvēna. “Uz Jāņiem nebija gaļas, netika kauti lopi, tāpēc uz Jāņiem tradicionālais bija – varbūt pat pīrādziņi arī nebija, nu ja vienīgi vēl no ziemas palikusi žāvēta gaļa, pīrādziņus varēja uzcept. Svētkus veidoja piens un olas – tāpēc, ka vistas sāk dēt, govis dod pienu, un tas ir tas, ko mēs svinam, mēs svinam pavasari, to, ka viss ir zaļš, skaists, ir piens trekns un olas dzeltenas un tas viss ir saistīts tādā kā dabas sākotnes svinēšanā.”
Šašliks uz mūsu galda parādījās 70.gados un laikā, kad svinēšana bija aizliegta, kļuva par iemeslu jūnija otrajā pusē iedegt ugunskuru un ap to kaut vai pasēdēt.
“Simboliski tas, ko mēs redzam uz Jāņu galda, ir par jauno, par sākumu, par jauna gada sākumu,” stāsta Spalvēna. “Gads, lauku gads sākas vasaras sākumā ar sauli, ar gaismu, ar cikliskumu, ar apli kā ciklu, ar grauda spēku, ar piena spēku, ar putojošu, dzirkstošu dzērienu, kas arī ir dzīvi apliecinošs.”
Jāņu svinēšana nav tikai lauku eksotika un priekšrocība – arhīvu liecības rāda, ka jau 17.gadsimtā līgošana notikusi arī Rīgā ap Daugavu. Saglabājies arī kāds stāsts par muižnieku Pārdaugavā, un ar to iepazīstina Astra Spalvēna: “Latviešu izcelsmes muižas īpašnieks bija apņēmis sievu no Kurzemes, kas bija liela puķu mīļotāja. Sievai par godu viņš zāļu vakarā muižā rīkoja zāļu un puķu tirgu, pēc tam ar puķēm rotāja laivas un brauca pa Daugavu, vēlāk jau bija uguņošana un pilsētā dziedāšana un dejošana.”
20.gadsimta sākumā līgošana pilsētā apsīka, bet starpkaru periodā atkal atjaunojās ar zaļumballēm. Padomju gados attieksme pret Līgo svētkiem mainījās vairākas reizes, ļaujot tos svinēt, aizliedzot, atkal ļaujot un atkal strikti noliedzot, neļaujot runāt ne par ko, kas saistīts ar Jāņu svinēšanu. Pēc apsīkuma 90.gados Jāņi šobrīd atkal kļūst tradicionālāki – gan ar gada īsākās nakts svinēšanu, gan īstu līgošanu tautastērpos.
