Latviešu kara bēgļu stāsti no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma
Šoruden aprit 80 gadi kopš Otrā pasaules kara laikā – 1944. gadā – simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, lai glābtos no kara briesmām un atkārtotas padomju okupācijas. Daļu bēgļu vācu armijas evakuācijas kuģi aizveda uz Vāciju. Vairāki tūkstoši zvejnieku laivās nelegāli tika pārcelti pāri jūrai uz Zviedriju. Citi palika Kurzemē vai ar varu tika atgriezti nu jau okupētajā padomju Latvijā.
Muzejs “Latvieši pasaulē” vāc Otrā pasaules kara bēgļu izceļošanas stāstus un priekšmetus, kas bijuši bēgļu gaitu liecinieki. Pieminot bēgļu gaitu sākumu pirms 80 gadiem, muzejs piedāvā iepazīt latviešu bēgļu dzīvesstāstus. Stāstītāji bēgļu laikā bija bērni vai pusaudži, jāņem vērā, ka tas ietekmē viņu skatījumu uz tēvzemes atstāšanu, pārvietošanās grūtībām un sadzīves pārdzīvojumiem.
Muzeja "Latvieši pasaulē" darbinieki ar Ainu tikās Dundagā, kur tobrīd 87 gadus vecā smaidīgā kundze darbojās kā Dundagas pils gide. Viņa atklāja savas dzīves dramatiskāko posmu, gremdējās atmiņās par likteņa nejaušībām un arī vācu šuvējas dāvātiem diegiem, kas ne reizi vien ģimenei bija kā glābiņš.
Visgrūtāk no zvēriņiem šķirties
Aina gremdējās atmiņās: "Mūsu mājās "Dzintaros" bija kokapstrādes darbnīca. Cilvēki ēvelēja tur grīdas un apšālēšanai dēļus, mājas. Man patīk šie zirgi, kas brauc. Un kumeļi skaisti. Viens saimnieks mani uzcēla pat kumelim mugurā! Saimniecībā mums bija govs Dona - ļoti mīļa, brūna, skaista. Vasaras cūciņas …, piec’ seš’ vistas, skaists gailis, suns un kaķis."
Ainas vecāki izlēma bēgt, jo bija piedzīvojuši pirmo padomju okupāciju 1940. gadā. Māja un darbnīca bija nacionalizēta, īpašumā izmitināti īrnieki, ģimenei praktiski nebija, kur dzīvot. Ainai tobrīd bija 14 gadi, nupat pabeigta 5. klase. Bēgļu ceļā devās mamma Emīlija, tētis Fricis un piecus gadus vecākā māsa Ilga. Visgrūtāk Ainai bijis atvadīties no dzīvniekiem un "dārza stūriem", jo ar tiem saistījās atmiņas.
"Un tad, no mājām izbraucot… Kad vienu gabaliņu pabrauca, kādus 100 metrus, sākās bruģis un liepas. Un vienā liepā iekalts tāds robs… Mīna, spridzeklis iekšā ielikts, ka var momentā uzspridzināt, un liepa nogāžas uz ceļa, un netiek pāri. Jo krievu fronte jau bija tuvu tad," viņa stāstīja par aizbraukšanas dienu. Tieši to vietu ar bruģi un liepu Aina, aizverot acis, bieži atcerējusies, jau esot ārzemēs.
Braucot prom no "Dzintariem", Ainas tēvs apracis vērtīgākās lietas – servīzes un vēl šādas tādas labākas mantas. Aina stāstīja: "Vecmāmiņa nebrauca līdzi. Viņa dzīvoja Ķemeros, viņa bija speciāli atbraukusi atvadīties. Viņa palika mūsu mājās Dundagā, jo Kārļonkuls, viņas otrs dēls, ar’ bija projām – vācu armijā. Un tagad paps, otrs dēls, brauca projām. Viņa bija izlēmusi, ka viņa paliek "Dzintaros". Viņa teica: "Nu, ne par kādu naudu, es nekādā gadījumā nebrauks. Ja jūs negribiet dzīvot, tad jūs brauciet." Tā viņa teica." Ģimenes prombūtnes laikā vecmāmiņa devās mūžībā.
Mežs bija pilns ar bēgļiem
Ventspils pusē, gaidot laivas uz Zviedriju, mežs bijis pilns ar bēgļiem un karavīriem, jo krastā visiem nebija vietas. Dzīvoja teltīs un gaidīja. "Jebkurš zināja, ka laivas iet uz Zviedriju. Jebkurš zināja, ka tādi un tādi jāpabaro, tie ir mežā," sacīja Aina. Mamma viņu bija nokomandējusi paņemt līdzi mantas, un Aina nepaņēma nevienu lelli, jo pie sirds labāk gājuši zirgi, taču rotaļu zirgu mamma nav ļāvusi ņemt, sakot: "Tas ir džuburains, to nevar. Tur var vēl kaut ko ielikt."
Aina spilgti atceras kuģa atiešanas dienu – tas bija 19. oktobris, viņas papa dzimšanas diena. Kuģis bijis pilns ar karavīriem un bēgļiem, visapkārt bija dzirdama franču valoda, jo uz kuģa bijuši vācu armijā iesauktie francūži.
Mūs izglāba vējš
Kuģis "Gotlande" brauca no Ventspils uz Dancigu. Kapteinis zināja, ka kuģi ir ieplānots vai nu torpedēt, vai nogremdēt, tādēļ tas sāka ceļu stundu ātrāk. "Mēs sēdējām uz klāja, tieši zem zenītartilērijas. Un, kā jau sāka krēslot, parādījās krievu lidmašīnas, un viņi "svecītes" meta. Un apgaismojās… Bet! Mūs izglāba vējš. Tanī naktī bija vētra. Mums pat nāca ūdens pāri klājam. Un, kā tie izmeta svecītes no tās lidmašīnas, tā aizpūš projām!" par tās dienas notikumiem stāstīja Aina.
Visiem, kas atradās uz kuģa, bijis rīkojums nesmēķēt un neaizdegt nekādas uguntiņas, lai būtu pilnīga tumsa. Visiem arī izdalīja korķu vestes, un uz klāja valdīja milzīgs satraukums. "Tā vētrainā nakts - visapkārt tumšs, jūra, kuģi draud nogremdēt, lidmašīna augšā, zenītartilērijas stobri iet līdzi lidmašīnai. Nu, baigā nakts tā bija, jā. Un es atceros, mēs sēdējām uz tām sīkām paunām, es – ielikusi Ilgai galvu klēpī. Un es teicu: "Es centīšos aizmigt, lai es neredzu, ka es noslīkstu." Dabīgi, neaizmigu!" sacīja Aina.
Tomēr nemiera pilnā nakts beidzās, un kuģis iebrauca Dancigā. Jūra tobrīd nu jau bija mitējusies, spīdēja saule, un visi bija dzīvi. Aina norādīja:
"Tā ir viena no skaistākām dienām! Un, kamēr no kuģa atkal nokāpa, izlādējās, mūs salika pasažieru vilcienos, kupejās mēs dzīvojām."
No Dancigas viņus veda ar pasažieru vilcienu lēnā garā cauri visai Vācijai. Aina atceras, kā ģimene priecājās par kalniem. Arī vācieši bijuši laipni un pretimnākoši. Vilciens ģimeni aizvedis līdz Zēstei Dortmundes apgabalā. "Tur bija nometne, kur dzīvoja tikai latvieši. Bez šaubām, tur zupas bija, paēst varējām, un tur divstāvu nārās mēs gulējām. Mēs varējām iet, staigāt, cik tālu grib. Ļoti skaistas, lielas saimniecības tur bija. Asfaltēti ceļi, apstādīti ar ābelēm. Bija vakars, un es atceros: gans dzen milzīgu aitu ganāmpulku mājās. Tāda ļoti skaista, mierīga vide," viņa aprakstīja vietu, kur nonāca.
Uzlidojumi visapkārt rībēja
Aina piebilda: "Bet tur netālu bija angļu-amerikāņu fronte, un sākās uzlidojumi. Pirmais, ko es vācu valodā apguvu, bija "Achtung, achtung, angloamerikanische Flugzeugbande kommen!"[Uzmanību, uzmanību, tuvojas angļu-amerikāņu lidmašīnu bandas!] Fronte nebija tālu, un tik tiešām - uzlidojumi visapkārt rībēja un gāzās, un pamazām visi brauca, kur nu katrs. Nometni beigās sabumboja, jā."
Pēc uzlidojuma pavēries baigs skats, mājas šur tur bija sagrautas, šur tur barakas vēl veselas…
"Ēkas sagrautas, milzīgām bedrēm, un vietām smilšu kalni, un vietām nekas, un vietām labi… Nu, kur tā bumba bij’ kritusi un kā tās šķembas ir gājušas," viņa norādīja.
Cik nu varēja, ģimene atdabūja atpakaļ savas mantas. Kartes nebija, bet viņi zināja, ka grib doties kur tālāk no frontes. Tā nu nonāca pilsētā Čehijā, ko mūsdienās sauc par Doksi (toreiz Hirschberg am See). Tur visus latviešus ielika kopējā viesnīcā un pamazām varēja tikt pie istabiņas.
Par laiku tur Aina sacīja: "Paps strādāja kādā kokapstrādes uzņēmumā. Mana māsa strādāja Leipcigā, tā ir pilsēta gabaliņu no Doksi. Mēs ar mammu pa mājām grozījāmies. Tur ļoti skaisti tika arī Jaunais gads sagaidīts, 1945. gads. Bija eglīte, tur mēs bijām aprūpēti un sarūpēti."
Mēs mukām no frontes
Nākot 1945. gadam, tuvojās arī fronte, un bēgļu masas gāja tai pa priekšu. Bēgļi bijuši no visurienes, un arī Ainas ģimene pievienojās pūlim. Viņa sacīja: "Mēs mukām no frontes. Jo neviens nezināja precīzi, ka krievu fronte nāks tik tālu un tur nāks amerikāņi tik tālu – nekā nezinājām."
Tā nu ceļš vedis tālāk Drēzdenes virzienā, lai tiktu pāri Elbas upei. Bija arī ziņas, ka krievu karavīri ir praktiski Vācijā un izejas pāri Elbai nav. Aina atsauca atmiņā: "Mēs pa dzelzceļa tiltu braucām. Un mēs apstājāmies – uz tilta. Tur tālāk nelaida, jo sākās uzlidojums. Visiem bija pavēle izkāpt no vilcieniem. Tur bija tāda ieleja, un tanī ielejā mēs gulējām – visi uz vēdera rindā. Tur mēs noskatījāmies tā kā filmu, jo stacijas pusi bombardēja. No lidmašīnām nāca melns lietus lejā. Un pacēlās balti dūmi un uguns. Zeme drebēja. Un pēc tam lidmašīnas aizlidoja viegli projām atkal uz amerikāņu zonu. Tā es vēl šodien lidmašīnas dzirdu, vienalga, kur ir. Man dzirde ir drusku pasliktinājusies, bet lidmašīnas es dzirdu!"
Miljons gaidīja pie tilta
Pāri Elbai bija tilts, bet tas bija pārslogots - gribētāju tikt uz otru pusi bija pārāk daudz. Priekšroka tika dota karavīriem un militārajam transportam, bet tūkstošiem civiliedzīvotāju gaidīja. Saprotot, ka uz tilta tikt neizdosies, Dzintaru ģimene izlēma atgriezties Doksi, paļaujoties, ka tur vismaz ir istaba, kur dzīvot. Atpakaļceļu viņi mēroja kājām, savas mantas velkot ratiņos. Aina atcerējās: "Doksi ienāca krievi. Tad jau sākām vislaik domāt, kā tikt uz rietumiem. Pāri zonai, frontei."
Bija rīkojums vāciešiem atstāt pilsētu
Visiem vāciešiem bija rīkojums pēc trim dienām atstāt pilsētu ar 20 kilogramiem. Kaimiņu istabā dzīvoja šuvēja, un Ainas mamma palīdzēja viņai sagādāt apavus un sakrāmēties ceļam. Par to šuvēja mammai atstāja daudz kokvilnas diegu, kas priekšdienās glāba Ainas ģimeni.
"Naktī viņi aizgāja, un otrā dienā bija klusums. Mājām visām bija uzlikts zīmogs – aizslēgta. Pēc kādas dienas bariem nāca pa ielu cilvēki un pētīja tās mājas… Es pa logu visu to vēroju. Un tur čehi ievācās tanīs mājās. Mēs smējāmies: "Kā tu vari ieiet mājā, kur vēl stāv iepriekšējā cilvēka vārītās pusdienas un mēbeles!?" Es nezinu, kādas iekšas vajadzīgas, lai varētu tur dzīvot. Nu, tas jau mums Latvijā arī notika…" tā teic Aina.
Drausmīga nometne Prāgā
Ainas ģimene bija saziņā ar citiem latviešiem un tādā veidā uzzināja, ka Prāgā tiek vesti produkti no amerikāņu zonas, bet vilciens tukšs no Prāgas iet atpakaļ uz amerikāņu zonu. Un pa kluso tur varējis tikt iekšā, tādēļ priekšā atkal bijis ceļš ar paunām un smagām mašīnām uz Prāgu. Ceļš nav bijis garš, kādus 60-70 kilometrus. Aina sprieda, ka Prāgā orientējas labāk nekā Rīgā, jo, vairākas nedēļas gaidot vilcienu, kas bija paredzēts naktī, pa dienām izstaigāja pilsētu – visas baznīcas, kas bija vaļā, Vāclava laukumu, Kārļa tiltu, Sv.Vīta katedrāli.
Vilciens pienācis, un bijušas izredzes tajā tikt iekšā, bet ģimeni saņēma čehi un ielika, kā Aina atminējās, drausmīgā nometnē Prāgā – nebija ūdens, sausās tualetes pārpildītas, nebija ēdamā, bet gulēt nācās trīsstāvu nārās. "Pēc kapitulācijas visiem bija jāstaigā ar saviem karodziņiem. Mēs sašujām, sadabūjām tādas krāsas un uzlikām uz roku. Un vāciešiem bija ar baltu jāstaigā. Vācieši nedrīkstēja braukt ar tramvaju un iet pa trotuāru," viņa atcerējās.
Nometnes iemītniekus izmantoja darbam Prāgā, katru rītu nāca apsardze un čehiski teica "vem, vem!", kas nozīmē "ātrāk, ātrāk" jāstājas rindās, kur dažbrīd nācies stāvēt stundām.
"Pēc tam mūs ielika netālu no Prāgas vienā pilsētiņā cukurfabrikā. Visas ģimenes dzīvojām vienā lielā telpā. Tur ražoja jēlcukuru - tādu sarkanu. Un visas sienas bija netīras, tās mums visas bija jānotīra. Un mamma ar’ strādāja kādā kafejnīcā… Un atnesa kaut ko - no kafejnīcas kaut kādus krējumus, kaut ko tādu, un cukurs mums bija līdz šejienei, un mēs vārījām konfektes. Es esmu alerģiska ļoti. Man palika tik slikti, ka es vispār neēdu pēc tam," viņa pastāstīja.
Atpakaļceļa nav
Aina norādīja: "No tās cukurfabrikas mūs paņēma krievi. Tad sākās mums mājbrauciens, tas pusgads ešelonā. Ešelonā mani sauca par Jairas meitiņu, jo es jau gandrīz pastaigāt vairs nevarēju. Mana vienīgā doma bija: "Kaut es dabūtu kartupeļus ar svaigi ceptu buti!""
Vecāki pārdzīvoja, atpakaļceļa nebija, toties viņu vagonā bijuši jauki un inteliģenti cilvēki.
Visus vienoja doma – kā lai izdzīvo.
"Mēs bijām cilvēki lopu vagonā bez dokumentiem. Nu, taisni jāsmejas – nepateica, kur mēs braucam. Ar mums neviens nerunāja. Ielika vagonos, un cauri. Informācija nekāda nebija. Mūsu versija bija: Sibīrija. Jo nevilka kaut kā uz Baltijas pusi tas ešelons," viņa stāstīja.
Jauno gadu sagaidījām lopu vagonā
1946. gadu ģimene sagaidīja turpat lopu vagonā Austrija, kur vilciens ilgi stāvēja. Vagonos katrā pusē bija ierīkotas divstāvīgas nāras, ap dzelzs krāsniņu bijusi neliela brīva telpa, bet aiz durvīm ārpusē karājas spainis, kas tika lietots kā tualete.
"Mūsu vagons bija tāds ar apaļu jumtu. Stacijās visu kaut ko varēja dabūt – sadauzīts, sabumbots, nomests –, un sadabūja stiklu. Visā tanī aplī ielika stiklu. Tagad tur augšā bija gaišs, un tur lielās jaunkundzes gulēja uz vēdera. Man bija jāguļ apakšā, jo man tur nebija rūmes. Es jau ar’ pie viņām pa dienu līdu augšā.
Pēdējais vagons, un viņi pilnīgi tā kā filmā skatās…. Tā bija ļoti laba vieta, jā. Pieprasīta vieta," viņa sacīja.
Vagonā bijuši arī vieninieki, pat igauniete, bet visi pamazām pazuda – vaktējot, kad apsardze ar šauteni aizies uz otru pusi, riskēja un devās prom. Aina atzina, ka izmukt jau varēja, bet nebija dokumentu. Viņas ģimenei nebija domas bēgt, jo saprata, ka tas var nebeigties labi.
Šajā ešelonā bijis 50 vagonu, kas virzījās lēni, un no Prāgas līdz Donbasam, kur ģimene nonāca vēlāk, ceļā pagāja pusgads. Tiesa, ne viss laiks aizvadīts vagonos, ik pa brīdim cilvēkus izlika apsargātās nometnēs, kas bijušas pa ceļam, un turēja tur.
Bija jādzīvo iznīcināto ebreju kvartālā
Ilgāks laiks pagāja nometnē Rumānijā, kur bijis jādzīvo iznīcināto ebreju kvartālā. Bijušo iemītnieku dzīvokļi bija tukši, izlaupīti, piemēsloti un netīri, ar vaļējiem logiem un izsistām durvīm. Te nu lieti noderēja vācu šuvējas dāvātie kokvilnas diegi, par kuriem Ainas mamma varēja nopirkt produktus.
"Mēs devām, un cilvēki laimīgi ir. Un par tiem diegiem mēs daudz ko dabūjām. Visā ceļojuma garumā," sacīja Aina. Viņa arī atminējās, kā Rumānijā devās uz tirgu, kur pret diegiem iemainīja miltus un uztaisīja biezu mīklu, no kuras izrullēja plānus plācenīšus. Tos lipināja pie metāla krāsniņas sienām, un, kad gatavi, tie krituši zemē. Nav bijis jāraizējas, ka piedegs.
Ar izdomu mēs vienmēr tikām ārā
"Kad mēs iebraucām Donbasā, bija vēls vakars. Mums pavēl izkāpt laukā, saliekam savas paunas vienā kaudzē. Gaidām, kas būs. Un parādās tādi pusaudži… Varbūt ar’ pat pieaugušie, grūti pateikt. Nenoliedzami tādi mazāki. Un vienai izrāva somiņu no rokām, bet to mēs dabūjām atpakaļ. Jo mums ar’ bija veikli vīri. Oto Kalējs, viņš bija kalnu slēpotājs, farmaceits un ļoti atlētisks kungs. Tad mēs sastājāmies aplī, visi rokās saķērušies, un Oto skrēja apkārt. Kā šie nāca pa apakšu, pa kājām kaut ko vilkt laukā, Oto tik saķer divus, saklopē, aizgrūž. Iet atkal tālāk: saklopē, aizgrūž. No visām situācijām mēs tik tiešām – paldies Dievam – ar godu un ar izdomu mēs vienmēr tikām ārā!" viņa sacīja.
Tad pienāca diena, kad atkal lika doties ceļā – viņus aizveda uz dzelzceļa staciju, katrā rokā bija pa koferim, un bija jākāpj pasažieru vilcienā. "Un pēc tam mums bija jāapgriežas un ar visiem koferiem jākāpj laukā. "Kā bēgļi atgriežas savā dzimtenē no Vācijas" – mūs filmēja. Noteikti rādīja kaut kur Krievijā. Jā, tādu teātri mums ar’ bija jāspēlē," viņa atcerējās.
Mašīnists runā latviski!
Tad vienā reizē visus atkal salika vagonā. Kamēr vilciens tika līdz Tallinai, pagāja laiks. Apstāšanās pa ceļam bijušas daudz un bieži. Aina atsauca atmiņā, ka vilciens brauca un tad atkal stāvēja. Viņa sacīja: "Tad mēs bijām praktiski brīvi. Nu, ej nu sazini, vai tas tā nebij, ka drusku šķībi mūs novadīja. Mēs vienkārši bijām kaut kur vējā palaists, bez dokumentiem, viens bariņš. Viens vagons."
"Lielākais iespaids bijis, iebraucot Valkā. Vilciens tur stāvēja, un Aina skrēja vagonā paziņot: 'Mašīnists runā latviski!' Tas bija tāds prieka notikums, visi aplaudēja. Visi bija priecīgi un visi skrēja klausīties, kur mašīnists runā latviski. Ar to vagonu mēs aizbraucām līdz pašai Stendei. Tas pats vagons ar to galu, kur stikls iekšā. Izkāpām Stendē un pēc tam uz mazo bānīti, un braucām uz Dundagu."
Pārbraucot mājās no bēgļu gaitām, ierakto mantu tur vairs nebija. Bija noņemts pilnīgi viss, ko varēja noņemt – darbnīca, tvaika katls, viss.
"Pat lielais švunka rats. Palika tikai lielais korpuss. To nevar aiznest. Tas vēl tagad stāv," piebilda Aina.
