Liebritānijas Lauksaimniecības, zivsaimniecības un pārtikas ministrijai piederošo zvejas traleri "Sers Viljams Hārdijs" ielaida ūdenī 1955. gadā. 1977. gadā ministrija kuģi kā savu laiku nokalpojušu pārdeva, un to iegādājās vides aizsardzības organizācija "Greenpeace", dodama kuģim arī jaunu vārdu: "Rainbow Warrior" – "Varavīksnes kareivis".
40 metru garais "Varavīksnes kareivis" bija diezgan pamatīgs kuģis un lieti noderēja "zaļajiem" viņu nebūt ne allaž mierīgajās protesta akcijās pret roņu un vaļu medībām, kā arī pret kodolizmēģinājumiem Klusā okeāna salās. 1985. gada vasarā "Greenpeace" plānoja plašu protesta akciju Francijas pazemes kodolizmēģinājumu zonā – Moruroa atolā. Pirms paredzētā kuģojuma uz Moruroa "Varavīksnes kareivis" bija piestājis Oklendas ostā Jaunzēlandē. 10. jūlija rītā, apmēram plkst. 11.45, kuģi satricināja diezgan stiprs sprādziens.
Spridzinātāji acīmredzami bija centušies izvairīties no cilvēku upuriem. Pirmā eksplozija radīja stipru sūci, taču nebija iznīcinoša.
Tomēr scenārijā laikam bija paredzēts, ka vides draugi kā žurkas pametīs grimstošu kuģi. Tomēr notika citādi – daži no viņiem metās uz tilpnēm glābt tur esošo aparatūru un materiālus, kā arī nofilmēt postījumus.
Tāpēc, kad pēc apmēram desmit minūtēm atskanēja otrs sprādziens, zem klāja vēl bija cilvēki, un viens no viņiem – fotogrāfs Fernando Pereira – tā arī vairs netika ārā un noslīka.
Par spridzināšanu vien vainīgajiem draudēja apsūdzības sazvērestībā un ļaunprātīgā mantas bojāšanā, taču līdz ar vides aktīvista nāvi tas jau bija pavisam cits pants – slepkavība, un tikai labākajā gadījumā bez iepriekšēja nodoma.
Jau visai drīz Jaunzēlandes policija apcietināja kādu franču laulātu pāri – Sofī un Alēnu Tirenžus, kuri, kā drīz izrādījās, nemaz nav laulāti draugi, bet gan darba kolēģi. Tie bija Francijas slepenā dienesta – tā dēvētās "Ārējās drošības ģenerāldirekcijas" virsnieki Dominika Priēra un Alēns Mafārs. Austrāliešu policija aizturēja jahtu ar vēl trīs aizdomīgiem frančiem, taču Austrālijas likumi neļāva viņus paturēt apcietinājumā.
Tomēr kļuva zināms, ka pēc atlaišanas trijotne visai naski pārsēdusies franču kara zemūdenē, bet jahta uzspridzināta. Lai nu jaunzēlandieši meklē pierādījumus okeāna dibenā!
Sākotnēji Parīze visu kategoriski noliedza. Nezinīšus izdevās tēlot tikai pāris mēnešus. Pēc tam lietas detaļas sāka uzpeldēt lielākajos Eiropas preses izdevumos, un Francijas aizsardzības ministrs Šarls Ernū demisionēja. "Ārējās drošības ģenerāldirekcijas" vadītāju admirāli Lakostu atbrīvoja no amata, bet premjers Lorāns Fabiuss atzina, ka spridzināšana organizēta ar Francijas valdības ziņu. Vienu gan viņi visi turpināja apgalvot – ka prezidents no sociālistu partijas Fransuā Miterāns neko nav zinājis.
Abi spridzinātāji Jaunzēlandē dabūja pa desmit gadiem, un tad nu Francija pieprasīja viņu izdošanu, draudot – ne vairāk, ne mazāk – bloķēt Jaunzēlandes tirdzniecības sakarus ar Eiropas Kopējo tirgu. Galu galā ar Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra Peresa de Kueljara starpniecību tika panākta vienošanās: Francija samaksās 13 miljonus Jaunzēlandes dolāru kompensācijas, un abus notiesātos izdos.
Bet, pretēji vienošanās noteikumiem, jau pēc mazāk nekā diviem gadiem abi bija atpakaļ Parīzē un drīz sagaidīja arī dienesta pakāpes paaugstinājumus.
Tikai divdesmit gadus vēlāk admirālis Lakosts atzinās, ka prezidents Miterāns visnotaļ zināja gan. Slepenā dienesta šefs, saņēmis aizsardzības ministra Ernū norādījumu "neitralizēt" "Varavīksnes kareivi", izprasījis audienci prezidentam. Kā apgalvoja admirālis, Miterāns devis savu piekrišanu "neitralizēšanai", kas bijusi formulēta "pietiekami nepārprotami", bet, protams, tikai mutiski.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2023. gada 10. jūlijā.