Populārā priekšstatā īru terorisms pamatā asociējas ar "Īru republikāņu armijas" vārdu, lai gan kopš Īrija 1921. gadā ieguva neatkarību no Lielbritānijas, ir pastāvējusi vesela virkne organizāciju ar šādu nosaukumu. Laika gaitā tās šķēlušās ideoloģisku un taktisku nesaskaņu dēļ, kāda daļa parasti atmetot radikālās vardarbīgās cīņas metodes, taču allaž bijusi kāda "īru republikāņu" daļa, kas gatava cīnīties līdz galam un visiem līdzekļiem. Tā nu gadu desmitiem gan pašā Ziemeļīrijā, gan arī citur Britu salās regulāri eksplodēja spridzekļi un skanēja šāvieni. Tikai gadu tūkstoša pēdējā desmitgadē beidzot aizsākās Ziemeļīrijas miera process, kura nozīmīgākais panākums ir tā dēvētā Lielās piektdienas vienošanās, noslēgta 1998. gada 10. aprīlī apmēram pulksten pussešos no rīta.
Tobrīd tika paziņots, ka Lielbritānijas un Īrijas valdības, kā arī Ziemeļīrijas politiskie spēki izšķīrušies par vardarbības pārtraukšanu un problēmu turpmāku risināšanu politiskām metodēm.
Problēmas cēlonis, kā jau minēts, meklējams vēl pagājušā gadsimta sākumā, kad Īrija izkaroja savu neatkarību no Britu impērijas, un tās saknes, protams, sniedzas vēl senāk. Īrija jau kopš agrajiem viduslaikiem bijusi izteikti katoliska zeme un tāda bija arī neatkarības iegūšanas brīdī; izņemot sešas grāfistes Olsteras provincē, kur vairumā bija protestantu ticības iedzīvotāji. Šīm grāfistēm, saskaņā ar vienošanos starp britu un īru valdībām, bija atļauts izvēlēties, kuras valsts sastāvā palikt. Ziemeļīrijas protestanti toreiz – pagājušā gadsimta 20. gados – izvēlējās otro variantu, un nav savas domas mainījuši joprojām. Arī šodien Ziemeļīrijā pastāv principiālais šķīrums pa ticības robežām – katoliskais mazākums ir īru nacionālisti, savukārt protestantiskais vairākums – lojālisti, t.i. par palikšanu britu kroņa pakļautībā.
Sevišķu vardarbības eskalāciju Ziemeļīrija piedzīvo pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē, un šīs vardarbības iniciatori nebūt nebija īru nacionālisti, bet gan radikālie Olsteras protestanti. Tieši viņi vērsās ar ieročiem rokās pret katoļiem, kuri pieprasīja savu tiesību ievērošanu un diskriminācijas pārtraukšanu. Radikālie katoļu spēki tobrīd arvien vairāk zaudēja sabiedrības atbalstu, cieta no līdzekļu un ieroču trūkuma, un, apstākļu spiesti, pievērsās likumīgākām cīņas metodēm. Taču kad lojālistu grupas sāk rīkot atentātus pret katoļiem, uzbruka viņu dzīvesvietām, kad atklājas, ka britu policija un armija faktiski atbalsta šos bandītus, nebija ilgi jāgaida straujš īru republikāņu un citu katoļu radikālo grupu popularitātes pieaugums. Sevišķi nepievilcīgi šai kontekstā izskatījās britu varas iestāžu un armijas rīcība. Tikai viens piemērs – laikā no 1971. līdz 1975. gadam Ziemeļīrijas nemieru sakarā tika arestēts 1981 cilvēks, no tiem tikai 107 bija protestanti; pārējie – katoļi.
Tiek lēsts, ka ne tuvu ne visi aizturētie bija radikālu katoļu organizāciju biedri, bet daudzi par tādiem esot kļuvuši, kad iepazinušies klātienē ar britu varas struktūru metodēm.
Tikai pagājušā gadsimta 80. gados parādījās aktīvākas iniciatīvas mierīga risinājuma meklējumiem. Britu valdība uzsāka sarunas ar tobrīd spēcīgāko īru radikāļu grupu – "Pagaidu īru republikāņu armiju". Starp dažādām īru partijām sākās savstarpējas konsultācijas par iespējamu miera procesu. Pirmais konkrētais solis bija "Kopīgā miera deklarācija", ar kuru 1993. gada decembrī nāca klajā britu premjers Džons Meidžors un viņa īru kolēģis Alberts Reinoldss. Tomēr līdz izšķirošajam līgumam 1998. gadā bija vēl garš un grūts ceļš ejams. Un pati šī vienošanās arī nebūt nebija gals visām raizēm. Ziemeļīrija joprojām paliek ļoti sašķelta, un robežas starp katoļu un protestantu apdzīvotajiem rajoniem ir daudz pamanāmākas nekā pirms pusgadsimta.
