Mūsdienu Rietumu demokrātijas saknes tiek saskatītas seno Atēnu demokrātijā. Mūsdienu vēsturnieki gan uzskata, ka, visdrīzāk, Atēnu demokrātija tomēr bijusi savam laikam diezgan unikāla parādība un vairumā sengrieķu polisu pastāvējusi vai nu vienvaldība, saukta par tirāniju, vai, visbiežāk, nelielas augstākās aristokrātijas vara jeb oligarhija.
Savu apogeju Atēnu demokrātija sasniedza 5. gadsimtā pirms mūsu ēras, atēniešu valstsvīra un karavadoņa Perikla laikā, dēvētā arī par Atēnu demokrātijas Zelta laikmetu. Pēc uzvaras karā pret vareno Persijas impēriju Atēnas kļuva par dominējošo spēku tā saucamajā Dēlas savienībā, kurā bija apvienojušās grieķu pilsētvalstis.
Atēnas faktiski piesavinājās savienības finanses, par kurām uzturēja savu floti, uzbūvēja grandiozo Akropoli un atbalstīja savus trūcīgākos pilsoņus.
Tajā skaitā trūcīgākajiem tika apmaksāts laiks, kuru viņi veltīja, darbojoties valsts padomē, tiesās un pilsētas pārvaldē. Augstākā lēmējvara piederēja tautas sapulcei jeb eklēzijai, kurā piedalījās apmēram 6000 no pavisam 30 000 pilntiesīgo Atēnu vīriešu. Lai mazinātu aristokrātijas ietekmi, lielākajā daļā amatu pretendenti iekļuva ar lozes palīdzību; vēlēti tika vienīgi armijas komandieri – stratēģi – un valsts finanšu pārraugi.
Zelta laikmeta beigas iezīmēja Peloponēsas kara sākums 431. gadā pirms mūsu ēras. Daudzas Grieķijas polisas neapmierināja Atēnu uzkundzēšanās, un tās izveidoja koalīciju ap Spartas valsti. Abu pušu spēki bija aptuveni līdzīgi un cīņa nežēlīga. 415. gadā pirms mūsu ēras Atēnas uzsāka lielā mērā avantūristisku uzbrukumu Sirakūzu pilsētai Sicīlijā, cerot iegūt savā rīcībā lielās Vidusjūras salas resursus. Pāris gadus vēlāk ekspedīcija beidzās ar katastrofu.
Atēnās arvien noteiktāk sāka izpausties viedokļi, ka pie kara neveiksmēm vainojama demokrātiskā pārvalde.
Pirmais, kurš sāka kūdīšanu uz oligarhisku apvērsumu, bija stratēģis Alkibiāds, kuram iekšējo varas cīņu dēļ bija nācies bēgt no Atēnām un kurš bija atradis patvērumu pie viena no Persijas vietvalžiem Mazāzijas rietumos. Viņš ieradās Atēnu flotes dislokācijas vietā Samas salā Egejas jūras austrumos un sāka kūdīt flotes vadoņus doties uz Atēnām, gāzt demokrātisko pārvaldi un nodot varu oligarhiem. Ar šādu oligarhisku varu, kā viņš apgalvoja, atjaunotu savienību daudzas kādreizējās Dēlas līgas pilsētas, savukārt viņa persiešu patrons būtu gatavs šādai varai dot naudu. Galu galā Alkibiāda pasākums Samā nesekmējās, jo flotē bija daudz trūcīgāko pilsoņu, kuriem doma par oligarhu varu nepavisam nepatika. Apvienojušies ar vietējiem saliniekiem, viņi atcēla sazvērnieciskos vadoņus. Taču pašās Atēnās viss notika, kā bija ieplānojuši sazvērnieki no aristokrātu aprindām, turklāt – bez asinsizliešanas.
Atikas kalendāra targeliona mēneša 14. dienā, respektīvi, 411. gada pirms mūsu ēras 9. jūnijā, pilsoņiem tika paziņots, ka par valsts lietām turpmāk lems četrsimt vīru liela bagātāko pilsoņu padome ar piecu vīru prezidiju.
Kā uzskata pagājušā gadsimta britu vēsturnieks Džordžs Forests, faktisko lēmēju gan nebija četrsimt, bet kādi piecdesmit.
Tomēr arī šo piecdesmit starpā drīz sākās šķelšanās un strīdi starp radikāļiem, kuri gribēja saglabāt varas koncentrāciju šauras grupas rokās, un mērenajiem, kuri vēlējās paplašināt lemttiesīgo pilsoņu loku līdz pieciem tūkstošiem. Pēc pāris mēnešiem, kuru laikā radās aizdomas, ka radikāļu vadoņi grasās slēgt mieru ar spartiešiem, viņu vadonis Frīnihs tika noslepkavots, un mērenie ar Teramenu priekšgalā īstenoja piecu tūkstošu padomes plānu. Vēl pēc dažiem mēnešiem tika atjaunota vecā demokrātijas kārtība. Tas gan neglāba Atēnas no galīgās sakāves Peloponēsas karā pēc desmit gadiem. Atēnu demokrātijas Zelta laikmets bija pagājis uz neatgriešanos, tomēr atsevišķi demokrātijas elementi šajā pilsētā turpināja pastāvēt vēl ļoti ilgi.
