Globālais latvietis. 21. gadsimts

Latvieši Apvienotajā karalistē. Top pētījums un jau uzņemta filma trīs daļās

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Valsts prezidenta vēlēšanas. Diskutē diasporas pārstāvji

Karš Ukrainā mainījis izpratni par Otrā pasaules kara sekām Baltijas valstīs

«Mūsu pagātnes uztvere atšķiras no Rietumeiropas.» Latvijas tautas zaudējumi Otrā pasaules kara laikā

Pirmdien, 8. maijā, Eiropas un citas pasaules tautas ar sāpēm atcerējās aizgājušā gadsimta lielāko traģēdiju un upuru miljonus. Šī diena ir Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, bet nu jau otro gadu karš, asiņains un upurus prasošs, risinās tepat blakus. Kamēr daļā Rietumeiropas kara beigas tiek uzskatītas par atbrīvošanu, Latvijā šī pagātnes uztvere ir krietni atšķirīga, pauda vēstures doktors Gints Apals.

Latvijas Radio raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" saruna par Latvijas tautas zaudējumiem Otrajā pasaules karā un to, vai karš Ukrainā mainījis sabiedrības izpratni par kara sekām.

Karš ietekmēja Latvijas tautu, ne tikai latviešus

Vēstures doktors, Latvijas okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals dienā, kad pirms 78 gadiem beidzās Otrais pasaules karš, atgādināja, ka, runājot par kara zaudējumiem, nevajadzētu dalīt latviešu likteni no ebreju vai vācbaltiešu likteņa vai vēl kādiem citiem likteņiem. Karš ietekmēja Latvijas tautu, ne tikai latviešus.

"Visi Latvijas pilsoņi, kas bija tādi pirms kara sākuma, visi bija vienlīdz vērtīgi. Pirmkārt, jārunā par Latvijas tautas fiziskiem zaudējumiem – cilvēki gāja bojā, zaudēja savu brīvību, savas mājas un dzimteni. Šādā nozīmē varam aprēķināt, ka Otrā pasaules kara laikā gāja bojā vismaz 150 tūkstoši Latvijas pilsoņu, no tiem 70 000 Latvijas ebreju. Bet ļoti daudz gāja bojā karavīri, citi nacistu un komunistu represijās nogalinātie. Un tad runājam par to, ka vismaz 300 000 cilvēku zaudēja brīvību, mājas, dzimteni.

Kopā nonākam pie tā, ka karš līdz 1945. gada vasarai prasījis gandrīz 20% Latvijas tautas cilvēku resursu zaudējuma."  

Mūsu reģiona cilvēka pagātnes uztvere atšķiras no Rietumeiropas

Tiesa, jārunā arī par ekonomiskajiem zaudējumiem, kas bieži tiek aizmirsti. Kā uzsvēra Apals, abas totalitārās varas, gan Padomju Savienība, gan nacistiskā Vācija, neievēroja cilvēku tiesības uz savu īpašumu.

Padomju varas īstenotā nacionalizācija ietekmēja tos Latvijas pilsoņus, kas bija zemnieki, lielākajā daļā gadījumu arī zemju īpašnieki. Aptuveni 60% iedzīvotāju zaudēja tiesības uz savu īpašumu, lai arī būtu varējuši zemi kopt. Tāpat naudas reforma, inflācija, nacionalizēti nami, noguldījumi, uzņēmumi, vērtspapīri rezultējās ar to, ka karš skāra jebkuru Latvijā dzīvojošo.

Jautāts par to, vai karam var būt ieguvumi, vēstures doktors atbildēja ar skaidrojumu, ka, karam beidzoties, Latvijā atgriezās okupācijas režīms, tāpēc ne politiski, ne vēsturiski, ne tautas atmiņā kara beigas netiek uzskatītas par atbrīvošanu.

"Faktiski Latvijai Otrais pasaules karš beidzas tikai līdz ar neatkarības atjaunošanu. Tas atšķir mūsu reģiona cilvēka pagātnes uztveri no tā, kāds valda Rietumeiropā, pasaules mērogā, kur tiešām uzskata, ka jā, kara beigas ir atbrīvošana. Piemēram, Francijā, Beļģijā un citviet Eiropā," skaidroja Apals.

Cilvēkos dzīvo neatrisinātās padomju perioda traumas

Tieši šī vēsturiskā atmiņa ir tā, kas šobrīd liek mūsu reģiona cilvēkiem arī pavisam citādi skatīties uz notikumiem Ukrainā.

Jautāts par to, vai starptautiskā sabiedrība, sākoties karam Ukrainā, citādi skatās uz kara sekām, Apals runāja pavisam tieši: "Situācija Ukrainā principiāli neatšķiras no visām citām starptautiskajām krīzēm, kādas mēs esam redzējuši pēc Aukstā kara beigām. Bija karš Balkānos, cilvēku slepkavības, genocīds Srebreņicā, kur nogalināti 7000 cilvēku vienā naktī. Bija karš, milzīgas bēgļu straumes, genocīds Ruandā. Tā gan ir Āfrika, bet Bosnija ir Eiropa. Bija arī citas problēmas, karš Afganistānā, bēgļu straumes, karš Irākā, Sudānā, Jemenā mūsdienās. Ukraina, jā, protams. 

Es domāju, ka no tāda vispārcilvēcīga viedokļa nevajadzētu būt principiālai starpībai, kā cilvēks cieš Bosnijā vai Ukrainā. Bet Latvijas uztverē ir daudz izteiktāka solidaritāte tieši ar Ukrainu.

Tie pārējie ciešanu stāsti mūsu cilvēkiem kaut kā īpaši neaizķeras. Kad pirms pāris gadiem nāca no Sīrijas bēgļu straume, bija viena kustība, bet tas bija mazākums, kas gribēja palīdzēt sīriešiem, afgāņiem. Sabiedrības vairākums nejuta tādu empātiju, jo tie ir sveši cilvēki, kaut kāda Sīrija, kaut kāda Afganistāna. Tagad pēkšņi viss ir pilnīgi otrādi."

Bet kas to nosaka?

"Jā, laikam cilvēkiem kaut kādā mērā dzīvo līdzi šīs neatrisinātās padomju perioda traumas un problēmas, kuras cilvēki uzskata par kopīgām. Un šī lieta, pārnest padomju režīma vainu uz Krieviju vai pat visu krievu tautu, tā diemžēl vienā daļā cilvēku ir reāla tendence, kā saka, norēķināties par pagātni, jo tā norēķināšanās nav notikusi. Tajā brīdī šķiet, ka padomju pagātne ir kopīga latviešiem un ukraiņiem, ka mēs esam pilnīgi vienādi.

Man žēl to teikt, bet vēsturniekiem gribas atgādināt to, ka Latvijas un Ukrainas vēsturē ir dažas lietas kopīgas, bet daudz vairāk atšķirīgā – pirmkārt, tas, ka Latvija bija starptautiski atzīta neatkarīga valsts tajā laikā, kad Ukraina bija padomju republika."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti