1989. gada novembrī Latvijas 11. sasaukuma Augstākās Padomes deputāti savā pēc skaita 13. sesijā sprieda par Latvijas PSR likuma projektu par svētku un atceres dienām. Referātu par šo projektu nolasīja tā izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš. Referāta un pēc tam sekojošo diskusiju centrā, protams, bija jautājums par 11. un 18. novembra atzīšanu par svinamām dienām. Akadēmiķis Stradiņš savā referātā nosauca arī divus latviešiem tradicionālus svētkus – Jāņus un Ziemassvētkus jeb vasaras un ziemas saulgriežus, piemetinot, ka Ziemassvētki ir arī kristiešu galvenie svētki un tāpēc tie jāaplūko Eiropas tradīciju kontekstā. Citi, patiesībā nozīmīgākie kristiešu svētki – Lieldienas – referātā pieminēti netiek un arī debatēs tos piemin tikai vienreiz, kad deputāte Vija Artmane, atvainodamās, ka savu ierosinājumu nav iesniegusi prezidijam, atgādina, ka ir "vēl viena ārkārtīgi liela diena visai cilvēcei visā pasaulē ar garām miera nedēļām un skolēnu brīvdienām un klusām, skaistām ģimenes svētku dienām" un ka ar laiku, jācer, būs kā Ziemassvētku, tā arī Lieldienu nedēļa.
Atskatoties uz šo, nu jau vairākus gadu desmitus senu notikumu, uzmanības vērti šķiet vismaz divi jautājumi. Pirmais ir saistīts ar faktu, ka 1989. gada novembrī pagaidām vēl Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti diskutē par nozīmīgākajām jau neatkarīgas Latvijas Republikas svinamajām dienām un svētkiem kā par neatliekami risināmu un Latvijas nākotnei un tās tautas vienotībai īpaši svarīgu jautājumu, kā tas debatēs vairākkārt tiek atkārtots. Otrais jautājums ir par deputātu aizmirstajām Lieldienām, kurām nez kāpēc nav atradusies vieta ne latviešu tradicionālo, ne kristīgo svētku sarakstā.
1989. gada deputātu diskusijas par Latvijā svarīgajām svētku dienām ir tikai viena no norādēm svētku nozīmei sabiedrības dzīvē.
Ar svētku starpniecību mēs apliecinām savu identitāti, izsakām un svinam kopienas, kurai esam piederīgi, kopīgās vērtības. Svētki nodrošina tradīciju nepārtrauktības izjūtu, ļaujot mums godināt savu pagātni un saglabāt dzīvu savu kultūru. Kādai konkrētai valstij kopīgi svētki ir arī veids, kā pārvarēt plaisu starp dažādām kultūrām un radīt sabiedrības vienotības un solidaritātes sajūtu. Arī reliģiskie svētki nav tikai konkrētai reliģijai piederīgo ticības, viņu reliģisko uzskatu un vērtību apliecināšana. Tie daudz spilgtāk nekā ikdienas paražas atspoguļo būtiskākās vērtības, kuras ir nozīmīgas sabiedrībai arī ārpus reliģiskās kopienas robežām. Bieži vien tieši reliģiskie svētki ir tie, kas, izmantojot savu simbolu kapitālu, nodrošina šīs sabiedrības veidoto tradīciju noturību, īpaši laikā, kad šīs tradīcijas tiek apdraudētas vai pat iznīcinātas. Tādā veidā reliģiskie svētki var kļūt par savdabīgu pretošanās formu, kā tas notika Latvijā padomju okupācijas laikā.
Reliģisko svētku svinēšana paralēlajā pasaulē
Viens no pirmajiem pasākumiem, kuru padomju režīms ieviesa savās okupētajās teritorijās, bija reliģisko svētku norises laika saīsināšana un pakāpeniska to aizstāšana ar jaunām svinamām dienām un svētkiem. PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotā Latvijas PSR ziņojumos priekšniecībai Maskavā par gadskārtējiem kristīgajiem svētkiem itin bieži var atrast frāzi, ka Baznīca izmanto svētkus reliģiskai propagandai un ka tie "veicina reliģisko aktivitāti". Vēl vairāk, reliģiskās organizācijas šim mērķim izmantojot ne tikai jau tradicionālos svētkus, bet ieviešot jaunas svinamās dienas, piemēram, bīskapu vizitācijas draudzēs, baznīcas ēku un kulta kalpotāju jubilejas.[1]
Lai mazinātu cilvēku aktivitāti, reliģiskos svētkus drīkstēja svinēt tikai "reliģisko kultu vietās", un tie nedrīkstēja notikt darbadienās un citu padomju sabiedrībai svarīgu pasākumu laikā, kuri savukārt dīvainas sakritības dēļ bieži notika tieši reliģisko svētku dienā.
Arī dievnamos svētku laikā ticīgajiem nācās rēķināties ar reliģiskās organizācijas pārraugošo valsts ierēdņu klātbūtni. Reliģisko lietu pilnvarotie regulāri ar gandarījumu atskaitījās savai priekšniecībai Maskavā, ka, piemēram, Ziemassvētku dievkalpojumos cilvēku bijis mazāk nekā iepriekšējā gadā un lielākā daļa dievlūdzēju bijušas vecākas sievietes. Tāpat tika sekots, lai svētku dalībnieku vidē būtu pēc iespējas mazāk bērnu un jauniešu. Piemēram, 1950. gadu sākumā baptistu Ziemassvētku dievkalpojumos aizliedza rīkot bērnu uzstāšanos ar deklamācijām un solo dziedājumiem.[2]
Tiesa, pilnvaroto atskaitēs lasāms arī tas, ka daudzviet, īpaši laukos, aizliegumi netiek ievēroti. Tā Romas katoļu baznīcā pat Rīgā netiek pildīts pilnvarotā "ierosinājums" neiesaistīt nepilngadīgos par ministrantiem. Un daudzviet nepamanīts palika arī tas, ka baznīcas koros dziedāja jaunieši un koru mēģinājumi pārvērtās padomju varas aizliegtās ticības mācības stundās.
Protams, tas nenozīmēja, ka Ziemassvētki tika aizmirsti. To svinēšana vienkārši tika slēpta no svešām acīm. Tā pamazām veidojās paralēla, privāta pasaule, kurā tad arī tika dzīvota īstā dzīve, cilvēki ticēja tam, kam gribēja ticēt, un arī svētki tur bija citi, ne varas uzspiestie. Grūtāk bija saglabāt svētkus, kas nebija noslēpjami šajā privātajā pasaulē. Šādi svētki bija vairāki katoļu svētki, kuru svinēšana bija nesaraujami saistīta ar svētceļojumiem. Pazīstamākie no tiem – gadskārtējie Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki 15. augustā.
Kādi tik pasākumi netika organizēti, lai novirzītu "svārstīgo masu" no svētku apmeklēšanas! "Par fanātiķiem nav runas", tā uz Maskavu sūtītā ziņojumā 1948. gadā skaidro PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotais LPSR Jūlijs Restbergs.[3]
Visiem pārējiem domātās kino un cirka mākslinieku izrādes, pārtikas un rūpniecības preču tirdziņus, tautas sapulces – politpārrunas, obligāto labības nodošanu valstij turpmākos gados papildināja ierobežojumi kolhozu un padomju saimniecību transportu izmantošanai svētku laikā, milicijas un autoinspekcijas posteņi uz ceļiem, bērnu un sporta svētki, dziesmu dienas un dziesmu svētki, kā arī citi pasākumi. Tomēr visi šie pasākumi, kā izrādījās, nebija pietiekami efektīvi, jo, ieviešot dažādus ierobežojumus, protams, varēja samazināt svētceļnieku skaitu, taču mazināt šo svētku nozīmi katoļticīgajiem tā arī neizdevās.
Pilnvarotā iestādes darbinieki ne tikai pētīja "ticīgo aktivizācijas paņēmienus un metodes". Par efektīvu antireliģiskās propagandas rīku, nostiprinot "šķiriski pareizu" domāšanas veidu un paradumus, vajadzēja kļūt jaunradītiem rituāliem.
Izsmej un skata Lieldienas šķiru cīņas kontekstā
Arī Lieldienas kā kristīgi svētki bija svētki, kurus plaši svinēja ārpus baznīcu sienām, taču, lai to nozīmi mazinātu, nepietika, kā daudzos gadījumos, ar kādu padomju svinamās dienas ieviešanu, jo Lieldienām, atšķirībā no citiem lielākiem kristīgiem svētkiem, nav nemainīga svinēšanas datuma. Tāpēc situāciju neglāba 22. aprīlī PSRS plaši atzīmētā Vladimira Iļjiča Ļeņina dzimšanas diena, kuru, vismaz latvieši, atceras vienīgi kā dienu, kad nācās kļūt par oktobrēnu vai pionieri.
Lai mazinātu Lieldienu nozīmi, vispirms tika pamatota Jēzus Kristus augšāmcelšanās notikuma neiespējamība, šim nolūkam izmantojot "zinātniskā ateisma" diskursu, kas atkārtoja 19. gadsimta liberālā protestantisma vēsturisko pieeju Bībeles pētniecībā. Šāds paņēmiens iepriekš bija pārbaudīts jau padomju Krievijā, un Latvijā nemēģināja izgudrot ko jaunu. Pirmais raksts par Lieldienu svētku vēsturi ar skaļu nosaukumu "Reliģija – opijs tautai" publicēts laikraksta "Padomju Latvija" 1941. gada 13. aprīļa numurā. Raksta autors, kāds Aug. Mincels, norāda, ka "mīts par Jēzus Kristus miršanu un augšāmcelšanos" ir patapināts no "seno Austrumu tautu leģendām" un "pieskaņots Vecās Derības tekstiem". Tālāk autors paskaidro, ka Lieldienu svētku ideju kristieši ir aizņēmušies no jūdaisma, kurā Lieldienas savukārt ir svinētas kā pavasara svētki, "kad ar asiņainiem upuriem pielabināja ļaunos tuksneša garus, lai tie nekaitētu ganāmpulkiem". Raksta turpinājumā autors cenšas parādīt dažādu kultūru ietekmes svētku tālākā attīstībā, tomēr viņa galvenais uzdevums ir pārliecināt lasītāju, ka Lieldienās – kā kristīgās Baznīcas svētkos – "vispilnīgāk atspoguļojas kristiānisma reakcionārā ideoloģija" un darbaļaudīm tiek "iepotēta doma" par šķiru cīņas nevajadzību. "Kā apziņas un saprāta iemidzinātāju – opiju – baznīckungi Lieldienās sludina maldu mācības, ka zemes dzīve nav nekas, ka zemes dzīves grūtību vietā sagaida svētlaimība debesīs"[4].
Vēlākos gados šī raksta shēma tiek atkārtota daudzās citās Lieldienām veltītajās publikācijās.
Tajās visās ir Lieldienu rašanās izklāsts, kurā uzsvērts, ka šos svētkus kristieši aizguvuši no senākiem ebreju pavasara svētkiem un ka tajos ir daudz pagānisma rituālu. Savukārt otrs shēmas elements nosaka to, ka publikācijas vienmēr skata Lieldienas šķiru cīņas kontekstā.
Antireliģiskās propagandas aktivizācijas laikā 1960. gados šādiem ar "zinātniskiem faktiem" pamatotiem rakstiem pievienojās arī cita rakstura publikācijas, piemēram, humoreskas, kuru autori rādīja, cik smieklīgi ir "maldu mācību" iemidzinātie kristīgo Lieldienu svinētāji. Tā, piemēram, 1965. gada janvārī, tātad vēl labu brīdi pirms Lieldienām, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas izdevums "Cīņa" publicē rakstnieces Annas Sakses humoresku "Un es viņu tā lūdzu…". Humoreskā ir uzskaitīti spilgtākie tā laika zinātniskā ateisma argumenti pret Dieva esamību un mēģināts attēlot baznīcā gājēju atpalicību, taču, kaut ironiski, Sakse detalizēti aprakstījusi arī kristīgo Lieldienu tradīcijas, kuras vēl arvien tikušas ievērotas.
Ievieš Pavasara svētkus
Viens no atslēgvārdiem rakstos par Lieldienu izcelšanos bija – pavasara svētki. Saprotot, ka ar Lieldienu svinēšanas tradīciju izskaušanu neveicas tik labi kā cerēts, 1950. gadu beigās pamazām ieviesa jaunus – Pavasara svētkus, kuros gan saglabātas dažas no Lieldienu tradīcijām, taču tikai tās, kuru izcelsme ir drīzāk pagāniska un tāpēc to nozīmes skaidrojumā un izpildījumā var izmantot latviešu folkloras mantojumu, kas padomju varai šķiet mazāk kaitīgs nekā kristīgais vēstījums par Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Tā, piemēram, 1959. gada 7. aprīlī jau pieminētais laikraksts "Cīņa" publicē informāciju par Pavasara svētkiem Cēsīs un Ogrē. Publikācijā atklāti atzīts, ka Pavasara svētki ir jauna tradīcija, kuru ievieš Lieldienu vietā.
Ogrē šos svētkus ievada pasākums kultūras namā: tiek atskaņota (un arī izdejota) komponista Voldemāra Putniņa pavasara polonēze, notiek konkurss par labāko nokrāsoto olu, un, protams, kur olas, tur "olu kaujas".
Savdabīgākais Ogrē organizēto Pavasara svētku jaunievedums ir īsi pirms pusnakts notikušais masku konkurss, kurā komisijas augstāko vērtējumu iegūst maskas "Pingvīns" un "Ola". Svētki turpinās arī otrā dienā, kad ir uzkārtas šūpoles un pie tām var arī no sirds izdejoties. Cēsīs pasākums notiek pēc līdzīga scenārija: pils laukumā ir ierīkotas šūpoles, turpat darbojas loterija, grāmatu tirdziņš un dažādas atrakcijas. Vakarā rajona kultūras namā notiek pavasara balle ar dažādām spēlēm un sieviešu gaumīgāko pavasara tērpu konkursu.
1958. gada aprīlī Maskavā ieviesa vēl vienus svētkus, kurus gan pieskaņoja Ļeņina dzimšanas dienai, taču Latvijā šo svētku papilduzdevums bija novērst vietējo iedzīvotāju uzmanību no Lieldienām. Oficiāli tā bija tēlotājas mākslas nedēļa, kad vienlaikus visās padomju republikās notika dažādi mākslas pasākumi. Latvijā droši vien visspilgtākās atmiņas vieniem ir par Mākslas dienas basketbola turnīru, citiem – par Mākslas svētkiem Doma laukumā. Kaut arī diezgan ātri šī mākslas nedēļa pārvērtās par vienu no retajām radošas brīvības izpausmes iespējām, gatavošanās tai patiešām varēja novērst uzmanību no kristīgo Lieldienu svinēšanas.
Lai cik neveiksmīga varētu šķist viena vai otra iecere Lieldienu aizvietošanai ar jaunām tradīcijām – jāatzīst, ka mērķis tika sasniegts. Lieldienu kristīgais vēstījums "pazaudējās" olu kaujās un glītāko tērpu konkursos, un, kā atklājās 1989. gada Augstākās Padomes deputātu debatēs, tikai retais deputāts atcerējās, ka arī Lieldienas ir kristīgi svētki. Šķiet, ka kopš tā laika nekas daudz nav mainījies.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2023. gada aprīlī.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
