Ja atmiņa būtu taustāma lieta, daudzas no šīm lietām būt kopīgas konkrētām grupām, un vienai paaudzei būtu kopīga atmiņu lieta par Otro pasaules karu, citai – par rindām pie padomju laika gastronoma, vēl kādai – par bērnību agrajos 90. gados.
Daļa no šīm atmiņām, īpaši tās, kas saistās ar mūsu dzīves publisko sfēru, ir kolektīva atmiņa, kuru ir parocīgi grozīt un pielāgot dažādu režīmu labā. Kopīgas atmiņas mūs vieno un arī šķir, tāpēc tās ir parocīgs instruments politikas veidotāju rokās.
"Kolektīvā atmiņa ir sociāls fenomens, lai mēs aprakstītu to, kā mēs atceramies pagātni. Kolektīvā atmiņa ir tāds liels vispārinājums, kurš attiecas uz to, ka kaut kādu cilvēku grupu, kaut kādu noteiktu sociālo vienību, ka to veido arī kopīgas pagātnes ietvars. Šis pagātnes ietvars arī ir tas, ko mēs dēvējam par sociālo atmiņu, par kolektīvo atmiņu, vēsturisko atmiņu," skaidroja Zellis.
Kopumā raugoties, var teikt, ka tik daudz, cik mums ir sociālu grupu, mums ir sociālo atmiņu. Tas viss kopā veido kolektīvo atmiņu. Šīs kolektīvās, pilsoniskās atmiņas ietvaru var veidot arī valsts un tās institūcijas.
"Otrs ne mazāk svarīgs fenomens šajā visā stāstā esam mēs. Kas ir tie, kas ir tā grupa un cik lielā mērā tas ir saistīts ar identitāti. Gan vēsturiskā apziņa, kā man to patīk saukt, gan kolektīvā atmiņa kā tāda, tā, protams, veido identitāti dažādās grupās – gan nacionālā, gan mazākos līmeņos. Līdz ar to man šķiet, ka ir interesanti padomāt ne tikai par to, kādas atmiņas mūs vada, bet arī kā tās ir veidojušās. Tad mums var rasties pārdomas par to, cik lielā mērā mēs uz tām varam paļauties un cik lielā mērā šie procesi varbūt tiek vadīti," vērtēja Engīzers.
Tāpat atmiņas ne tikai var tikt veidotas, tās var tikt arī aizmirstas. Ja nav piemiņas pasākumu, vietu un rituālu, kas uzsver konkrēta notikuma nozīmi, šis notikums vienkārši pagaist vējā, tas pārvēršas par neko neizsakošu simbolu.
"Šādi simboli, tas, ka tie ir apkārtnē, ir ļoti normāla lieta, jo, nākot jaunām atmiņām, jauniem pieprasījumiem, tie vienkārši tiek aizēnoti. Te liela nozīme ir divām lietām. Pirmkārt, tā ir ģimenes atmiņa, jo vispirms jau cilvēks to savu individualitāti veido ģimenē, un caur šo ģimenisko atmiņu, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, visbiežāk tas notiek no vecvecākiem uz mazbērniem, rezultātā mēs to atmiņu pārņemam. Otrs ir tas, cik lielā mērā šīs atmiņas tiek parādītas un aktualizētas publiskajā sfērā, kultūrā," skaidroja Zellis.
Vēstures izglītības mērķis un pienākums ir palīdzēt saprast to, ka stāsti, kas nāk no ģimenes, var būt ļoti dažādi, un mēģināt izskaidrot arī to, kāpēc tas dzimtas stāsts var nesakrist ar lielo vēstures stāstu.
"Arī šodien, piemēram, par jebkuru notikumu, kas ir norisinājies šodien, mēs varam dzirdēt ļoti dažādas versijas. Parasti, ja mēs uzspiežam tikai vienu pareizo versiju, mums ir pārmetumi, ka atkal tiek melots, ka vēsturnieki sagroza vēsturi, sabiedriskie mediji ir nopirkti, un viss beidzas ar Satversmes oriģināla piesaukšanu," analizēja Zellis.
"Man liekas, ka lielākā problēma ir pat ne tas, ka atmiņas atšķiras, bet tas, ka caur šīm atšķirīgajām atmiņām cilvēki cenšas nodot un varbūt pat uzspiest savu subjektīvo vērtējumu par to, kas ir labs un kas ir slikts, jo tajā brīdī, kad paskatāmies uz pagātni kā uz objektīvi notikušu procesu ar ļoti dažādām perspektīvām ļoti dažādos līmeņos, tur nekādas problēmas nav. Tajā brīdī, kad cenšamies sevi identificēt ar kādu no ļoti nelielajām grupām pagātnē, vai tie būtu mūsu vecvecāki, vai viņu līdzgaitnieki, tas vairs nav tik viennozīmīgi," vērtēja Engīzers.
Papildus ģimenes pieredzei arī skolas un publiskā, arī politiskā retorika un tēmas, kas parādās kultūrā, tāpat arī pieminekļi un ielu nosaukumi – tas viss kopā veido vēsturisko apziņu un papildina kolektīvo atmiņu.
"Ne velti ielu nosaukumu maiņa ir ja ne pirmais, tad viens no pirmajiem instrumentiem, kā jauna vara, jauna iekārta ir centusies mainīt cilvēku domāšanu, vērtējumu, tajā skaitā pati par sevi," secināja Engīzers.
