Par Klaipēdas pilsētas dibināšanas gadu uzskata 1253., kad Teitoņu ordeņa bruņinieki no Lībekas, ieradušies toreizējā kuršu Pilsāta novada krastā, šeit uzcēla Mēmeles pili. Gadsimtiem ejot, Mēmele attīstījās kā tipiska Baltijas jūras austrumkrasta vācu tirdzniecības pilsēta, līdz ar apkārtējo novadu iekļaudamās vispirms Vācu ordeņa valstī, pēc tam Prūsijas karaļvalstī un visbeidzot Vācijas impērijā.
Etniski šī teritorija pašos Vācijas ziemeļaustrumos palika neviendabīga – līdz ar ieceļotājiem no Vācijas šeit dzīvoja arī daudz lietuviešu, tāpēc šos novadus dēvēja arī par Mazlietuvu.
Kulturāli Mazlietuva, protams, bija visai atšķirīga no pārējās Lietuvas: luterticīga, saimnieciski attīstītāka, ciešāk saistīta ar Rietumeiropu.
Pirmā pasaules kara izskaņā, kad robežas Eiropā centās vilkt pa etniskā dalījuma līnijām, aktualizējās arī Mēmeles jautājums. Vācu un lietuviešu iedzīvotāju proporcija apgabalā bija apmēram 50:50, tiesa – kāda puse no šiem lietuviešiem senču mēli lietoja tikai mājās, bet sabiedriskajā dzīvē bija raduši runāt vāciski. Karā uzvarējušās Antantes valstis lēma, ka bijušajām Vācijas zemēm uz ziemeļiem no Nēmunas nosakāms īpašs statuss un starptautiska pārvalde. 1920. gadā Mēmelē ieradās franču izveidota administrācija un viens franču kājnieku bataljons. Briti jau tobrīd izteica ideju, ka Mēmele būtu jāatdod Lietuvai, kurai tā bija ļoti nepieciešama kā jūras osta, taču Francija nepiekrita. Zināmas ambīcijas iegūt šo nozīmīgo atbalsta punktu bija arī Polijai, savukārt Vācija bija gatava drīzāk atbalstīt apgabala iekļaušanu Lietuvā kā "mazāko ļaunumu", salīdzinot ar iespējamo poļu un arī esošo franču klātbūtni.
Kas attiecās uz pašiem apgabala iedzīvotājiem, tad, šķiet, tobrīd viņu lielākā daļa vislabprātāk atgrieztos ierastajā Vācijas pakļautībā.
Tikām Lietuvas valdība jau kala konkrētus aneksijas plānus. Tiešu militāru iebrukumu Francijas kontrolētā teritorijā nevarēja atļauties, savukārt panākt vajadzīgo noskaņojumu vietējo iedzīvotāju starpā izrādījās neiespējami. Atlika trešais variants – slēpta militāra operācija.
Par spīti daudzu priekšstatiem, hibrīdkarš nav nekāds mūsdienu Krievijas izgudrojums – ļoti līdzīgi rīkojās Ernesta Galvanauska vadītā Lietuvas valdība pirms 90 gadiem. 1923. gada 9. janvārī Klaipēdas apgabala pilsētiņā Šilutē nodibinātā Galvenā Mazlietuvas glābšanas komiteja vērsās pie Lietuvas valdības ar lūgumu atbalstīt sacēlušos "lietuviešu tautu". Jau tajā pašā dienā apgabala robežu pārgāja vairāk nekā 1000 bruņotu, bet civilās drēbēs ģērbtu lietuviešu. Apmēram trešdaļa no viņiem tiešām bija apgabala iedzīvotāji, praktiski viss pārējais kontingents – Lietuvas armijas karavīri un lietuviešu aizsargu organizācijas locekļi.
Apšaudēs ar franču kontingentu krita 16 lietuvieši un divi franči, Rietumeiropas valstis notikušo skaļi nosodīja, taču karaspēku uz Klaipēdu sūtīt netaisījās. Lietuvā bangoja patriotiska eiforija, nedēļu pēc akcijas jau pieminētā Glābšanas komiteja oficiāli lūdza uzņemt apgabalu Lietuvas sastāvā, ko vēl pēc nedēļas Seims arī izdarīja.
Procesu galīgi noslēdza 1924. gada 8. maijā Parīzē parakstītā konvencija, ar kuru karā uzvarējušās lielvalstis atzina Klaipēdas apgabalu par autonomu Lietuvas sastāvdaļu, garantējot tā iedzīvotājiem tradicionālo tiesību un kultūras saglabāšanu. Tomēr jau pēc dažiem gadiem Lietuvai nācās pārliecināties, ka teritorijas viegla un ātra aneksija ir viens, bet tās sekmīga integrācija – kas pavisam cits.
