Kā zināms, katrs Savienoto Valstu prezidents var tikt ievēlēts ne vairāk kā divas reizes. To nosaka 1951. gadā pieņemtais Savienoto Valstu Konstitūcijas labojums. Arī pirms tam tradicionāli Amerikas prezidentus ievēlēja ne vairāk kā divreiz, un šim principam ir tikai viens izņēmums – tas ir Amerikas Savienoto Valstu 32. prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kuru trešo reizi ievēlēja šajā amatā 1940. gada 5. novembrī.
Savu pirmo prezidentūras termiņu Rūzvelts uzsāka Savienotajām Valstīm kritiskā brīdī. Bija 1933. gads, un Amerika izmisīgi cīnījās, lai izkļūtu no ekonomiskās bedres, kura vēsturē tiek dēvēta par Lielo depresiju. 1933. gada 4. martā, stājoties amatā, prezidents Rūzvelts uzrunāja savus līdzpilsoņus: "Prezident Hūver! Augstākās tiesas priekšsēdētāja kungs! Mani draugi!
Šī ir nacionālu iesvētību diena, un esmu pārliecināts, ka mani līdzpilsoņi sagaida, ka savā uzrunā, stājoties prezidenta amatā, es vērsīšos pie viņiem ar atklātību un vaļsirdību un runāšu par risinājumiem, kādus prasa mūsu nācijas pašreizējā situācija.
Šis ir īstais brīdis, lai teiktu patiesību. Visu patiesību – godīgi un drosmīgi. Mums nav jāvairās atklāti uzlūkot mūsu šodienas situācija. Šī dižā nācija izturēs, kā tā izturējusi līdz šim, – tā atspirgs un uzplauks. Tāpēc pirmām kārtām ļaujiet man paust manu stingro pārliecību, ka vienīgais, no kā mums ir jābaidās, ir – mūsu bailes. Tās neizsakāmās, nepamatotās, neattaisnojamās bailes, kuras mūs paralizē tad, kad jāpieliek pūles, lai atkāpšanos pārvērstu uzbrukumā. Visos mūsu nācijai smagākajos brīžos valdības godīgums un enerģija allaž radusi tautā to sapratni un atbalstu, kas ir būtiski nepieciešams uzvarai. Esmu pārliecināts, ka jūs no jauna sniegsiet vadībai šo atbalstu. Ar šādu apņemšanos no manas un arī no jūsu puses mēs stājamies pretī mūsu kopīgajām grūtībām. Tās, paldies Dievam, attiecas tikai uz materiālo pusi."
"Vienīgais, no kā mums jābaidās, ir – mūsu bailes." Un Rūzvelta mutē šī nebija tikai skaista frāze.
Prezidents saskatīja ekonomiskās krīzes galvenos cēloņus pilsoņu bailēs ieguldīt un tērēt, un viņa politika bija vērsta pirmām kārtām uz baiļu paralīzes pārvarēšanu: bezdarbnieku nodarbinātības programmas, atbalsts fermeriem un mājokļu īpašniekiem hipotēku nomaksai, valsts pasūtījumi. Paralēli tam – ekonomikas regulēšana, ierobežojot nekontrolētu konkurenci un monopolus. Šī politika, konsekventi un gudri īstenota, deva rezultātus, un 30. gadu beigās Amerikas ekonomika bija atlabusi. Taču pasauli tobrīd jau pārņēma jauna, vēl biedējošāka krīze – bija sācies Otrais pasaules karš. Un amerikāņi šajā situācijā uzskatīja par pareizāko spert bezprecedenta soli un vēlreiz nodot varu vīram, kurš jau bija apliecinājis savu drosmi, apņēmību un enerģiju.