Kas zina, kā viņš iztēlojās savu aiziešanu tad, kad bija slavas un varenības zenītā. Vai sapņoja par mierīgām vecumdienām un izdzišanu ģimenes, uzticamu sekotāju un varas mantinieku lokā? Vai bija gatavs karot līdz galam un krist kaujas laukā? Bijušā imperatora Napoleona I Bonaparta pēdējā stunda pienāca apmēram 5000 kilometru attālumā no viņa dzimtās Korsikas un arī no Parīzes, kuru viņš uz laiku bija padarījis par visas Eiropas galvaspilsētu.
Tas notika Svētās Helēnas salā – nelielā kalnainā saliņā Atlantijas okeāna dienviddaļā, teju tieši pa vidu starp Āfriku un Dienvidameriku.
Kopš 17. gadsimta vidus sala bija Britu Austrumindijas kompānijas atbalsta punkts, un šurp bijušais imperators tika nosūtīts trimdā pēc tam, kad bija bēdzis no savas pirmās nometinājuma vietas Elbas salā, vēl uz simt dienām atgriezies pie varas Francijā un cietis sakāvi savā pēdējā lielajā kaujā pie Vaterlo. Svētās Helēnas salu kuģis ar slaveno gūstekni sasniedza 1815. gada decembrī. Apmēram piecus ar pusi gadus vēlāk, 51 gada vecumā Napoleona Bonaparta mūžs aprāvās. Nāve iestājās 1821. gada 5. maijā, pulksten 17.49 pievakarē.
Svētās Helēnas salā Napoleons mitinājās Longvuda namā – vidēja izmēra muižas ēkā, kas agrāk bija piederējusi salas vicegubernatoram. Kopā ar viņu te uzturējās viņa privātsekretārs grāfs de Las-Kāzs, adjutants marķīzs Montolons, divi bijušie ģenerāļi – Bertrāns un Gurgo; Napoleona ārsts, īru mediķis O’Mīra un kādi padsmit apkalpotāji.
Pēc visa spriežot, Longvuda nams nebija sevišķi labā stāvoklī, un Svētās Helēnas britu gubernators, ģenerālis Hadsons Lovs pastāvīgi saņēma trimdinieka sūdzības par caurvējiem, drēgnumu, kā arī par nepietiekami labu uzturu.
Lovs, kuru viņa kādreizējais komandieris feldmaršals Velingtons esot raksturojis kā trulu un aprobežotu personu un reizumis pat saucis par kretīnu, bija pastāvīgi naidīgās attiecībās ar bijušo imperatoru. Lai gan jebkāda bēgšana no salas Atlantijas vidū bija maz ticama, Lovs no tās pastāvīgi baiļojies un visādi centies ierobežot Napoleona pārvietošanās brīvību, tomēr pastaigas un izjādes viņam nebija tiesību aizliegt. Pamatā bijušā imperatora laiks Svētās Helēnas salā pagāja, sacerot memuārus, viņa apbrīnotā Jūlija Cēzara biogrāfiju un jau pieminētās sūdzības.
Napoleona veselības stāvoklis strauji pasliktinājās 1821. gada pavasarī, un, kā liecina viņa līdzgaitnieku atmiņas, pēdējās 40 dienas viņš vairs nav cēlies no slimības gultas. Pēc visa spriežot, vainīga bija kuņģa čūla un arī kuņģa audzējs – ar līdzīgu diagnozi bija miris arī viņa tēvs Karlo Bonaparte. 20. gadsimta otrajā pusē gan tikušas izvirzītas versijas par nāvi no saindēšanās ar arsēnu vai cianīdiem, iespējams pat – mērķtiecīgu noindēšanu. Tiek pieļauts, ka saindēšanās avots varētu būt Longvuda nama tapešu krāsa, kuras sastāvā bijušais arsēns pastiprināti izdalījies mitruma rezultātā, vai Napoleona dāsni lietotā oršāde – salds mandeļu dzēriens, kurā ir padaudz cianīda. Tomēr pēdējā laika pētījumi šīs versijas lielākoties noraida.
Agonija sākusies 5. maija rītausmā.
Mirēju mocījušas stipras sāpes, viņš pastāvīgi vaidējis, saprāts aptumšojies.
Versijas par to, kādi bijuši mirstošā pēdējie vārdi, nedaudz atšķiras, taču ir skaidrs, ka tās bijušas vien pirmsnāves murgos izteiktas saraustītas frāzes. Atmetot variantus, kuri, visdrīzāk, nedaudz piepušķoti, ticamākais ir ģenerāļa Anrī Bertrāna rakstītais. Proti, mirstošais imperators neskaidri izdvesis vārdus "kas atkāpjas" un tad skaidrāk saklausāmu frāzi "armijas priekšgalā". Pēc visa spriežot, dižā karavadoņa domas joprojām mita pagātnes kauju laukos.
