Tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām Savienoto Valstu valdība lūkojās uz sakauto Vāciju no tās militārā potenciāla likvidācijas viedokļa, cilājot plānus par valsts sadalīšanu un totālu deindustrializāciju. Tomēr jau 1947. gadā bijušais Savienoto Valstu prezidents Herberts Hūvers, apmeklējis Vāciju, secināja: "Tā ir ilūzija, ka Jauno Vāciju, kāda tā palikusi pēc aneksijām, var padarīt par "pastorālu valsti". Tas nav paveicams, ja vien mēs negrasāmies iznīcināt vai izsūtīt no turienes 25 000 000 iedzīvotāju."
Nepārprotama kļuva jau pēc Pirmā pasaules kara iezīmējusies patiesība, ka bez ekonomiski spēcīgas Vācijas nīkuļos arī visa pārējā Eiropa.
Tāda – ekonomiski un sociāli nestabila – tā būs viegls mērķis totalitārā komunisma kustībām, kuras ar padomju atbalstu bija ieguvušas lielu ietekmi Francijā un Itālijā, bet Grieķijā kompartija bija uzsākusi bruņotu cīņu par varu. Okupētajā Austrumeiropā Staļina režīms bija sācis vispārēju politiskās un ekonomiskās dzīves sovetizāciju. Šajos apstākļos par Savienoto Valstu ārpolitikas prioritāti kļuva pretošanās totalitārā komunisma ekspansijai.
1947. gada sākumā par valsts sekretāru prezidenta Harija Trūmena valdībā kļuva bijušais ASV Armijas štāba priekšnieks ģenerālis Džordžs Māršals. Jūnijā, uzstājoties ar runu Hārvardas universitātē, viņš teica: "Mūsu […] mērķim jābūt pasaules ekonomikas atdzimšanai, lai tādējādi ļautu veidoties sociālajiem un politiskajiem apstākļiem, kuros var pastāvēt brīvas institūcijas." Tūdaļ arī sākās Savienoto Valstu sarunas ar potenciālajiem atbalsta saņēmējiem Eiropā, gada nogalē projektu sāka izskatīt Senātā, un uz briestošā Aukstā kara fona tas guva arvien lielāku atbalstu. Populārā līmenī projekts ieguva Māršala plāna nosaukumu. Kongresa Pārstāvju palātā Ekonomiskās sadarbības likums tika apstiprināts 1948. gada 31. martā, savukārt prezidents Trūmens to parakstīja 3. aprīlī.
Kā jau bija paredzams, mēģinājumi iesaistīt Māršala plānā Austrumeiropas valstis atdūrās pret striktu padomju pretestību. Padomju Savienība paziņoja, ka plāna mērķis ir pakļaut Eiropu amerikāņu lielkapitāla kundzībai. Dažas Austrumeiropas valstis, kas sākumā bija izrādījušas interesi, saņēma Kremļa komandu pārtraukt sarunas un kompensācijai – izdevīgus tirdzniecības līgumus ar Padomju Savienību. Francijas un Itālijas kompartijas tika instruētas uzsākt aģitāciju pret Māršala plānu, pamatojoties draudos valstu ekonomiskajai suverenitātei.
Nekomunistiskā Eiropa Māršala plāna ietvaros līdz 1952. gadam saņēma palīdzību apmēram 13 000 000 000 dolāru apjomā, kas atbilst vairāk nekā 190 000 000 000 pēc šābrīža kursa. Proporcionāli visvairāk saņēma Savienoto Valstu sabiedrotie – Lielbritānija, Francija, Beniluksa valstis; tomēr ievērojams bija arī atbalsts bijušajiem pretiniekiem – Rietumvācijai un Itālijai. Ekonomisti gan lēš, ka Māršala plāna apjoms veido vien kādus 3% no dalībvalstu nacionālā kopprodukta, tātad tam diezin vai bija izšķirošā loma pēckara ekonomiskās atlabšanas procesā. Drīzāk svarīgi bija sadarbības nosacījumi plāna ietvaros, kas lika ekonomikai orientēties uz starptautisku integrāciju, valsts regulējuma mazināšanu, privātā un publiskā kapitāla partnerību, modernākiem vadības modeļiem. Tādējādi tika likti pēckara Rietumeiropas politekonomiskie pamati.
