4. gadsimta nogalē ģermāņu cilts vandaļi dzīvoja Donavas vidustecē, tagadējās Ungārijas teritorijā. Kad no austrumiem viņu zemē sāka iespiesties huņņi, vandaļi devās uz rietumiem, un šajā kustībā viņiem pievienojās arī irāņiem radniecīgie alani un vēl citas tolaik Centrāleiropā dzīvojošas ciltis. Šī diezgan raibā masa 406. gadā iebruka Gallijā, kuru Roma vairs nespēja aizstāvēt, un galu galā nonāca Spānijā. Šeit viņi uzturējās apmēram 20 gadus, taču tad no austrumiem Ibērijas pussalā sāka iespiesties jau pieminētie vestgoti, un vandaļi un alani migrēja tālāk. Karaļa Geizeriha vadīti viņi pārcēlās uz Ziemeļāfriku, sakāva turienes Romas vietvalža spēkus un, ieņēmuši Kartāgas pilsētu tagadējā Tunisijā, padarīja to par savu varas centru. Romas imperatoram Valentiniānam III nekas cits neatlika kā atzīt Geizerihu par neatkarīgu valdnieku un noslēgt ar viņu mierlīgumu.
Par to, kas pamudināja Geizerihu ar savu armiju kuģot uz Romu, ir dažādas versijas. Bizantiešu hronists Cēzarejas Prokopijs raksta, ka tas bijis vienkārši laupīšanas sirojums, taču vairāki citi autori min, ka Geizerihu uz šo soli pamudinājusi situācija Romā, kad imperatoru Valentiniānu 455. gada martā nogalināja sazvērnieki.
Ja ticam laikabiedru liecībām, daļēji pie sava bēdīgā gala bijis vainojams pats imperators, kurš sanaidojies ar ietekmīgo senatoru Petroniju Maksimu, kā arī, būdams aizdomu mākts, noslepkavojis romiešu karaspēka virspavēlnieku, izcilo karavadoni Aēciju.
Konkrētie slepkavības veicēji bijuši Aēcija virsnieki, savukārt pēc Valentiniāna nāves par imperatoru kļuva Maksims.
Lai leģitimizētu savu varu, viņš piespiedis imperatora atraitni Eidoksiju kļūt par savu sievu. Kā vēsta Prokopijs, pazemotā Eidoksija bijusi tā, kas sūtījusi vēsti vandaļu ķēniņam, aicinot viņu nākt un atriebties uzurpatoram. Notikumu laikabiedrs bīskaps Idācijs gan nosauc šo versiju par "nelāgām baumām", taču min, ka Maksims gribējis izprecināt savam dēlam Valentināna jaunāko meitu Eidokiju, kas bijusi apsolīta karaļa Geizeriha dēlam Guneriham. Tas nu visnotaļ varēja būt motīvs karagājienam uz Romu.
Petronijs Maksims, valdījis vien 77 dienas, zaudēja dzīvību vēl pirms iebrucēju ierašanās. Kad izpaudās ziņas par Geizeriha flotes tuvošanos, no Romas panikā bēga gan daudzi iedzīvotāji, gan garnizons, un šajā jezgā Maksims tika nogalināts. Pilsēta palika neaizsargāta, un, ieņēmuši to bez kaujas, Geizeriha karotāji visumā atturējās no slepkavošanas un postīšanas, par ko, pēc dažu hroniku ziņām, jāpateicas pāvestam Leonam I, kurš sagaidījis vandaļu ķēniņu pilsētas vārtos un lūdzis būt saudzīgam.
Taču izlaupīšana gan bija visai metodiska, ņemot gūstā arī daudzus iedzīvotājus, lai padarītu par vergiem vai vēlāk dabūtu par viņiem izpirkumu. Noņemta un aizvesta pat daļa no Kapitolija Jupitera tempļa jumta seguma vara loksnēm.
Roma vairs nekad neatkopās no šīs katastrofas, un tiek vēstīts, ka pēc trešās izlaupīšanas, kuru nākamā gadsimta vidū sarīkoja ostgotu vadonis Totila, pilsētā, kur impērijas ziedu laikos bija miljons iedzīvotāju, bija palikuši vien daži simti iemītnieku.
Kā zināms, vandalisms kļuvis par apzīmējumu bezjēdzīgai vērtību postīšanai un iznīcināšanai, kaut Geizeriha karotāji šādu reputāciju pat īsti nebija pelnījuši. Šis termins tika radīts daudz vēlāk – tikai 18. gadsimta beigās.
