"Nelielu, bet košu floti
Rāmi viļņi šūpo reidā,
Drīz jau uzvilktas tiks buras
Braucienam uz Bimini.
Varens vīrs šos kuģus līdzis,
Sarīkojis jūras ceļam,
Pats lai vadītu tos meklēt
Brīnumaino laimes salu.
Visa tauta līksmē svētī
Dziedinātāju no nāves,
Ļaužu labdari, kam vārdā
Huans Ponse de Leons,
Jo ikvienam tīkas ticēt:
Admirālis mājupceļā
Katram paķers vienu blašķi
Valgmes, kas spēj darīt jaunu."
Tās ir rindas no 19. gadsimta vācu romantiķa Heinriha Heines poēmas "Bimini", kas atstājusi paliekamu iespaidu Eiropas, tajā skaitā latviešu kultūrā. Poēmas sižets saistās ar leģendārā dzīvā ūdens avota meklējumiem Jaunajā pasaulē, un tās galvenais varonis ir Huans Ponse de Leons – vēsturiska persona, Kolumba laikabiedrs, viens no pirmajiem spāņu konkistadoriem.
Huans Ponse de Leons dzimis ap 1460. gadu spāņu muižnieku ģimenē Valjadolidas provincē, Spānijas centrālajā daļā. Viņš piedalījies karā pret Kordovas emirātu, kura rezultātā Spānija pakļāva šo pēdējo musulmaņu valsti Ibērijas pussalā. 1493. gadā viņš pievienojās otrajai Kristofora Kolumba ekspedīcijai uz jaunatklātajām zemēm rietumos. Desmit gadus vēlāk mēs viņu redzam kā vienu no spāņu spēku komandieriem Ispanjolas salā, šodien plašāk zināmā kā Haiti. Par nopelniem, pakļaujot spāņu varai vietējos taino indiāņus, Ponse de Leons tika pie Igvejas provinces gubernatora amata un plašiem zemes īpašumiem, kas, verdzībā pakļauto indiāņu apstrādāti, deva labus ienākumus. Ispanjola bija spāņu pirmais īpašums un atbalsta punkts tālākajai ekspansijai Karību baseinā, un Ponse de Leons kļuva par vienu no pirmajiem šīs ekspansijas īstenotājiem. 1508. gadā viņš pakļāva Spānijas varai tagadējo Puertoriko, tomēr no salas gubernatora amata viņu izstūma ietekmīgāks pretendents – Kristofora Kolumba dēls Djego.
Tad nu mūsu varonis, karaļa Ferdinanda II mudināts, devās iegūt sev un kronim jaunas teritorijas. 1513. gada 4. martā ar trīs kuģiem un apmēram 200 vīriem pametis Puertoriko, viņš kuģoja uz ziemeļrietumiem un 2. aprīlī piestāja pie līdz tam nezināmas zemes, kuru nodēvēja par La Florida; par godu Lieldienu laikam, Spānijā dēvētam arī par Pascua Florida – Ziedu svētkiem.
Pēc šīs pirmās piestāšanas, kas, domājams, notika diezgan tālu pussalas ziemeļos, ekspedīcija apkuģoja Floridu, kā arī salas starp Floridu un Kubu, un oktobrī sekmīgi atgriezās Puertoriko. Karaļa izsniegtā licence padarīja Ponsi de Leonu par visu jaunatklāto zemju gubernatoru, taču līdz ar Ferdinanda nāvi konkistadoram nācās no jauna aizstāvēt savas tiesības. Tas prasīja vairākus gadus, un nākamais kuģojums uz Floridu notika tikai 1521. gadā. Kalusas cilts indiāņi, kuru zemēs ekspedīcija piestāja malā, nelūgtos viesus sagaidīja ar ieročiem. Domājams, starplaikā šeit bija viesojušās spāņu vergu gūstītāju ekspedīcijas. Ponse de Leons kaujā tika smagi ievainots ar saindētu bultu, ekspedīcija pameta Floridu un devās uz Kubu, kur tās vadonis drīz vien šķīrās no dzīves.
Karaļa Ferdinanda izsniegtā licence kā pētāmo un pakļaujamo teritoriju nosauc "Benimi salas", ar to, domājams, saprotot spāņiem tobrīd jau nedaudz pazīstamo Bahamu arhipelāgu. Ne šī licence, nedz kāds cits pirmatklājēja dzīves laikā tapis dokuments neko nemin par mūžīgo jaunību dāvājošā brīnumavota meklējumiem. Leģenda par šādu avotu Ponses de Leona dzīves laikā patiešām bijusi izplatīta Karību salu indiāņu un spāņu kolonistu vidū, taču viņa biogrāfijā šī detaļa acīmredzot ierakstīta jau pēc konkistadora nāves. Tomēr tieši šis romantiskais motīvs nodrošinājis Huana Ponses de Leona vārdam vislielāko atpazīstamību nākamajos gadsimtos.
