Darba svētku jeb starptautiskās strādnieku dienas pirmsākumi meklējami Amerikas Savienotajās valstīs (ASV) 1886. gadā. Čikāgā vietējo strādnieku organizācijas pulcējās vienā no pilsētas laukumiem, lai prasītu varas iestādēm pieņemt likumu par astoņu stundu darba dienu, taču kā ierasts, šāda demonstrācija pārauga vardarbībā, un 1. maijs kļuva par sarkanu dienu izlietu asiņu dēļ. 1886. gadā Čikāgā 1. maijā kāds izmeta degbumbu vietā, kur sadūrās protestējošo cilvēku pūlis ar policijas vienībām. Likuma sargi pēkšņi atklāja uguni, nogalinot vairākus protestējošos, kā arī septiņus savus dienesta biedrus.
1889. gadā Parīzē norisinājās piemiņas pasākumi Lielajai Franču revolūcijai. Bija apritējis vesels gadsimts, kopš dižās revolūcijas un vadošu sociālistu un darba ļaužu aizstāvji aicināja pieminēt Čikāgas upurus ar vispasaules solidaritātes kustību.
Visur, kur tas ir iespējams bez cilvēku upuriem, strādnieki tika aicināti boikotēt un nestrādāt 1. maijā.
Taču esošā kārtība nemainījās. Labākajā gadījumā atvieglojumus saņēma strādājošās sievietes un bērni, kamēr vairums strādnieku bija spiesti maizi pelnīt 10 un 12 stundu darba dienās. Sociālisti aicināja būt vienlīdzīgiem, nosakot - astoņas stundas darbam, astoņas stundas atpūtai un astoņas stundas miegam. 1894. gadā kārtējo reizi protesti pārauga masu kautiņā, kas palielināja 1. maija nozīmi sociālisma kustībās.
Izteikta nozīme 1. maijam tika piešķirta sociālistiskajās un komunistiskajās valstīs. PSRS, Varšavas valstu bloks, Ķīna, Ziemeļkoreja, Vjetnama un Kuba, tās bija tikai dažas valstis, kurās 1. maiju svinēja ar plašām demonstrācijām. Strādnieku manifestācijas dažās valstīs notiek arī šodien. Taču apgalvot, ka 1. maijs ir komunistu vai sociālistu svētki arī nevar.
Lielākā daļa Eiropas piemin 1. maiju tieši kā Darba svētkus, bet ASV 1. maijs tiek saukts par Lojalitātes dienu, atvēlot darba svētkiem septembri.
Sociālistisko režīmu īpašā saikne ar Darba svētkiem ir pašsaprotama. Visa sociālisma un komunisma kustība balstījās uz darba attiecību saasināšanas jēdzienu sabiedriskajā kārtībā. No vienas puses apspieda darba devējs, no otras - piekukuļots un no realitātes atrauts ierēdnis, kurš nebija ieinteresēts izprast darba cilvēka nepieciešamības.
Par laimi jāsaka, ka inovācijas un tehniskā attīstība ir ļāvusi Darba svētkus vislabāk izmantot tieši Rietumeiropā. Šie svētki kļuvuši par piemiņas dienu visiem tiem, kas strādā un ar savu darbu palīdz uzlabot sabiedrisko kārtību. Valsts pamats ir cilvēks, kurš ir paēdis, apģērbts un skolots. Tāds, kurš lolo augstus ideālus un tiecas pēc kultūras. Ar mainīgām sekmēm dažādām pašu izpausmēm palika aizvien vairāk laika, jo 20. gadsimta sākumā astoņu stundu darba diena kļuva par normu.
Līdz ar 1. maija dienu grūti noteikt kādu konkrētu gadu, kad to sākts atzīmēt, jo Darba svētku kustība kļuva tik plaša, ka katra valsts to ieviesa pēc saviem ieskatiem. Galvenais uzsvars - darbs kļuva par dzīves sastāvdaļu, nevis dzīves vienīgo jēgu. Daži īpaši braši pētnieki pat apgalvo vēl interesantāku tēzi - ja darba dienu saīsinātu vēl par stundu vai pat divām, darba ražīgums varētu palielināties. Brīvā laika motivācija varētu atnest galveno mērķi - strādāt efektīvi, izlietojot visus sev pieejamos resursus pēc iespējas racionālāk.
Interesanti, ka 1955. gadā Darba svētkus kalendārā iekļāva arī katoļu baznīca. Tā nolēma 1. maiju veltīt Svētajam Jāzepam - sociālā taisnīguma un visas baznīcas aizstāvim.
