Kas tad bija?

Diskotēkas kā priekšvēstnesis PSRS sabrukumam

Kas tad bija?

Latvijas tautas zaudējumi Otrajā pasaules karā

Kā 1944. gadā mēģināja atjaunot neatkarīgu Latviju

Gaidot X stundu. Kā 1944. gadā mēģināja atjaunot neatkarīgu Latviju

Otrā pasaules kara laikā Latvija zaudēja savu faktisko suverenitāti un piedzīvoja nonākšanu divu totalitāru režīmu – PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas pakļautībā. Izdzīvošana karā nereti bija iespējama, vairumam sadarbojoties ar vienu vai otru okupācijas režīmu, un tikai drosmīgākie uzdrošinājās izrādīt pretestību. Latvijas Centrālā padome (LCP) un ģenerāļa Jāņa Kureļa militārā vienība, tuvojoties kara beigām, cerēja sagaidīt izdevīgu brīdi starp Vācijas armijas atkāpšanos un PSRS karaspēka iebrukumu Latvijas teritorijā, lai pārņemtu varu savās rokās un pasludinātu Latvijas neatkarību un pagaidu valdības izveidošanu. Vai tās bija pamatotas cerības, un kā pretošanās kustība gatavojās šai X stundai?

Militāro palīdzību meklē ārzemēs

Kad 1942.–1943. gadā uzvaras kausi Otrajā pasaules karā pakāpeniski nosvērās par sliktu Vācijai un par labu PSRS, tas atsevišķos aspektos mīkstināja vācu okupācijas režīma politiku, bet vienlaikus palielināja atkārtotas padomju okupācijas draudus.

Šajā brīdī latviešu politiskās aprindas arvien vairāk sāka meklēt veidus, kā atjaunot neatkarīgu Latviju.

Svarīga loma te izrādījās bijušajam Latvijas sūtnim Zviedrijā Voldemāram Salnajam, kurš 1943. gada pavasarī-vasarā arvien aktīvāk centās sekmēt pretošanās kustības politiska centra izveidošanu okupētajā dzimtenē. Tuvāku sakaru nodibināšana starp latviešu politiķiem un V. Salno kļuva iespējama, kad 1943. gada 22. jūlijā žurnālistam Leonidam Siliņam izdevās slepeni šķērsot Baltijas jūru un sasniegt Gotlandi. Šis jūras ceļš un tā pieejamība sakaru uzturēšanai starp pretošanās kustību un ārzemēm bija nozīmīga pretošanās kustības darbības koordinēšanai, meklējot atbalstu Rietumos.

Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais. 20. gadsimta 30. gadi.
Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais. 20. gadsimta 30. gadi.

Drīz vien pēc tam, 1943. gada 13. augustā, Rīgā slepeni nodibina LCP, kuru veidoja pēdējās 4. Saeimas vēlēšanās ievēlētie 49 no 100 deputātiem – no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Latviešu Zemnieku savienības, Latgales kristīgo zemnieku un katoļu partijas un Demokrātiska centra. Par LCP priekšsēdi ievēlēja profesoru Konstantīnu Čaksti, par viņa vietnieku kļuva Bruno Kalniņš, bet par LCP ģenerālsekretāru izraudzīja diplomātu Ludvigu Sēju. LCP mērķis bija atjaunot 1922. gada Satversmē balstītas neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas faktisko suverenitāti.

Viens no svarīgākajiem LCP uzdevumiem bija sagatavoties atjaunotās valsts militārajai aizsardzībai.

Taču tam bija nepieciešams atjaunot Latvijas armiju un sagādāt tai bruņojumu. Par to rūpējās LCP militārā komisija, ko vadīja ģenerālis Jānis Kurelis un kapteinis Kristaps Upelnieks. LCP ieceres raksturo K. Čakstes 1943. gada 16. novembrī V. Salnajam rakstītā vēstule, kurā bija izteiktas pārdomas par divām izvēlēm. Viena iespējamība ir cīnīties kopā ar vāciešiem, tad ieročus būs iespējams saņemt no viņiem. Otra iespēja ir cīnīties patstāvīgi, bet tad ieročus būs nepieciešams iegūt no ārzemēm.

Pēc K. Čakstes domām, visvairāk būtu vajadzīgi "automātiskie ieroči (pistoles, patšautenes, ložmetēji, kurus varētu arī no gaisa nomest) ar daudz munīciju, tanku iznīcināšanas līdzekļi, to starpā speciālie lielgabali ar daudz munīciju. Ļoti noderīgi būtu arī tanki, artilērija un lidmašīnas". LCP vadības tālākā darbība liecina, ka notikusi izšķiršanās par labu militārās palīdzības meklējumiem demokrātiskajās valstīs – Zviedrijā, Somijā un citviet – un suverēnai cīņai pret abām okupācijas varām.

Latvijas Centrālās padomes priekšsēdis profesors Konstantīns Čakste. 20. gadsimta 30. gadi.
Latvijas Centrālās padomes priekšsēdis profesors Konstantīns Čakste. 20. gadsimta 30. gadi.

Nepieciešamo ieroču, munīcijas un apgādes plānu 1944. gada janvārī izstrādāja 15. latviešu ieroču SS divīzijas 33. grenadieru pulka komandieris pulkvedis Vilis Janums. Saskaņā ar to bija paredzēts apbruņot 180 000 karavīrus. Jāteic gan, ka Latvijas armijas pirmskara mobilizācijas plāni noteica maksimāli tikai 142 000 vīru liela karaspēka saformēšanu kara izcelšanās gadījumā. Januma plāns arī šķietami neņēma vērā dzīvā spēka zaudējumus, kādus Latvijas tauta bija piedzīvojusi 1939.–1943. gadā, tostarp Latvijas armijas virsnieku rindās.

Januma plānā iezīmēta 120 000 šauteņu, 40 000 mašīnpistoļu, 9500 patšauteņu, 5500 ložmetēju, 1500 prettanku lielgabalu, 1500 granātmetēju un vēl citu ieroču un munīcijas sagāde. Mūsdienu militārvēsturnieku vērtējumā šādi plāni uzskatāmi par neatbilstošiem tā brīža kara vešanas realitātei. Situācijā, kad spēku samērs Baltijas telpā 1944. gada vasarā-rudenī sasniedza 400 000 karavīru vācu un 800 000 karavīru padomju pusē, neiespējama būtu bijusi arī kaut cik vērā ņemama militārā atbalsta sniegšana brīdī, kad jūras un gaisa telpu kontrolēja Vācijas, vēlāk PSRS militārie spēki, bet Zviedrijas un Somijas kara materiālu resursi bija ļoti ierobežoti. Kaut arī sūtnis V. Salnajs vairākkārtīgi mēģināja ieroču un bruņojuma jautājumā meklēt atbalstu dažādās zviedru un somu politiskajās aprindās, tam nebija rezultātu, un tādi tie arī nebija iespējami, it īpaši pēc tam, kad Somija 1944. gada septembrī bija spiesta izstāties no kara, noslēdzot pamieru ar PSRS.

Apstiprina, bet neizsludina deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu

Saeimas priekšsēdētāja un Latvijas Valsts Prezidenta vietas izpildītāja Paula Kalniņa deklarācija pa...
Saeimas priekšsēdētāja un Latvijas Valsts Prezidenta vietas izpildītāja Paula Kalniņa deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu. 1944. gada 8. septembris.

Vienlaicīgi, saskaņā ar 1944. gada maijā ar bēgļu laivu Gotlandi sasniegušā LCP locekļa sociāldemokrāta Fēliksa Cielēna ziņojumiem ASV vēstniecībai Stokholmā, 1944. gada jūlija beigās bijis sagaidāms, ka LCP pasludinās Latvijas valdību. Provincē pat esot notikuši daži priekšdarbi augstākās varas pārņemšanai, teikts ziņojumos. ASV vēstnieks Zviedrijā Heršels V. Džonsons tajā pašā laikā ziņojumos uz Vašingtonu atzina, ka latvieši ir naivi un gandrīz bērnišķīgi savā ticībā. Šādi vai citādi, atsaucoties uz Atlantijas hartas principiem, nav iespējams atjaunot valstisko neatkarību, uzskatīja diplomāts, un plānotās ieceres drīzāk ir vēlmes, ne rēķināšanās ar ārkārtīgi komplicēto situāciju, kāda tobrīd pastāv Baltijas telpā.

Taču reālu LCP spēju ko īstenot apslāpēja arī okupācijas varas pretdarbības efektivitāte.

Vācu drošības iestādes veica vairākas apcietināšanas, uzzinot par slepeno sadarbību starp Baltijas valstu pretošanās kustībām un nelegālu sakaru uzturēšanu ar ārzemēm.

Jau 1944. gada 29. aprīlī arestēja K. Čaksti, 25. maijā L. Sēju, bet 12. jūlijā B. Kalniņu. Vēl lielāks trieciens pretošanās kustības militārajām un politiskajām iecerēm bija Sarkanās armijas ofensīva Austrumu frontē, it īpaši 1. Baltijas frontes karaspēka straujais iebrukums līdz Rīgas jūras līcim pie Tukuma 1944. gada 30. jūlijā, kas uz trim nedēļām sašķēla uz pusēm armiju grupu "Ziemeļi" (Nord), pārtraucot  vācu karaspēka sakarus ar Kurzemi pa sauszemi. Kaut arī 1944. gada 20. augustā vācu karaspēkam izdevās likvidēt padomju spēku iebrukumu, tas bija radījis ievērojamu apjukumu vācu un latviešu militārajās un civilajās iestādēs. Sekoja Vācijas 18. armijas armijas evakuācija no Igaunijas un līdz ar to Vidzemes, vēlāk arī Rīgas, nonākšana atkārtotas PSRS okupācijas varas pakļautībā.

Nelabvēlīgajā militāri politiskajā situācijā LCP tā arī nespēja publiski paziņot par Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidenta vietas izpildītāja Paula Kalniņa parakstīto deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu un rīkojumu par pagaidu valdības izveidošanu ar senatoru Mintautu Čaksti priekšgalā. Turklāt, visdrīzāk drošības apsvērumu dēļ, šie dokumenti netika apzīmēti ar konkrētu datumu, kaut zināms, ka to parakstīšana notika LCP vadības pēdējā sēdē bīskapa Jāzepa Rancāna dzīvoklī Rīgā 1944. gada 8. septembrī. Acīmredzot LCP plānoja izziņot neatkarības atjaunošanu tikai piemērotā brīdī, kad šo apņemšanos būtu bijis iespējams arī reāli īstenot. Diemžēl šāda iespēja tā arī neradās, un pēc okupāciju varu maiņas Rīgā 1944. gada 13. oktobrī pēdējās cerības par militāro sacelšanos un pagaidu valdības izveidošanu saistījās ar 28. jūlijā Skrīveru pagastā Vidzemē saformēto ģenerāļa Kureļa militāro vienību.

Plāno bruņotu sacelšanos

Pēc atkāpšanās uz Kurzemi 1944. gada septembra beigās ģenerāļa Kureļa militārā vienība bija sasniegusi Talsu apriņķa Strazdes muižu, bet 29. oktobrī nonāca Ventspils apriņķa Puzes pagastā. Neraugoties uz kureliešu izveidošanas sākotnējo legālo raksturu un pakļautību vācu okupācijas varas militāri policejiskām struktūrām, tā pakāpeniski transformējās par neatkarīgu nacionāla karaspēka vienību. Tās sastāvs 1944. gada novembrī pārsniedza 3500 vīru, to papildināja leģionāri, kuri nevēlējās doties uz Vāciju, kā arī no mobilizācijas izvairījušies civiliedzīvotāji.

Ģenerāļa Kureļa grupas štābs, uzskatot, ka ir pienākusi 1919. gadam līdzīga situācija, kas prasa Latvijas valsts neatkarības proklamēšanu un pagaidu valdības izveidošanu, izstrādāja divus bruņotās sacelšanās plānus.

Pirmais no tiem paredzēja kureliešu pārcelšanos uz Zviedriju gadījumā, ja notiktu vācu karaspēka ātra evakuācija no Kurzemes. Šim nolūkam bija jāieņem placdarms jūras krastā starp Ventspili un Liepāju, un tas jānotur gan pret vāciešiem, gan krieviem, lai būtu iespējams pilnībā evakuēties. Tā kā šāda vēriena operācijai spēku bija par maz, tika nolemts sasaistīties ar latviešu leģiona vienībām un operāciju veikt kopā. Otrajā gadījumā, ja neizdotos iegūt šo placdarmu, bija paredzēts sadalīties mazākās grupās, slēpties mežos un gaidīt izdevīgu brīdi, lai saceltos pret padomju spēkiem.

1944. gada 3. novembrī kureliešus pakļāva Augstākajam SS un policijas vadītājam Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīreram un policijas ģenerālim Frīdriham Jekelnam, kurš vairākkārt propagandas nolūkos aicināja ģenerāli J. Kureli parakstīt uzsaukumu mežos klīstošajiem karavīriem, lai tie pieteiktos cīņām frontē. F. Jekelns solīja, ka pēc kara būšot neatkarīga Latvija, bet vācu Drošības policijas un SD pavēlnieks Ostlandē SS oberfīrers un policijas pulkvedis Vilhelms Fukss pat izteicās, ka šajā jautājumā pieņemts konkrēts Vācijas valdības lēmums. Kureliešu štāba priekšnieks kapteinis K. Upelnieks lūdza to oficiāli publicēt un norādīja, ka "neatkarīga Latvija ir katra latvieša, arī ģenerāļa Kureļa, mana un manu ļaužu viskarstākā vēlēšanās".

Rubeņa bataljons cīnās līdz pēdējam

Ģenerālis Jānis Kurelis. 20. gadsimta 30. gadi.
Ģenerālis Jānis Kurelis. 20. gadsimta 30. gadi.

Reaģējot uz ģenerāļa Kureļa grupas izvairīšanos no viņiem doto pavēļu pildīšanas, kā arī zinot kureliešu virsnieku pret vāciešiem vērsto nacionālo nostāju un sakaru uzturēšanu ar ārzemēm, F. Jekelna vadītās vācu SS un policijas vienības 1944. gada 14. novembrī aplenca kureliešu štābu un galvenos spēkus Puzes pagasta Stiklos. Ģenerāli J. Kureli 21. novembrī ar ģimeni nosūtīja uz Dancigu latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska štāba rīcībā. Vairākus simtus kureliešu ieslodzīja Talsu un Ventspils cietumos un koncentrācijas nometnēs Štuthofā, Būhenvaldē, Neiengammē un pie Kēnigsbergas. 1944. gada 19./20. novembra naktī drošības izmeklēšanas cietumā Liepājā norisinājās t.s. izņēmuma stāvokļa kara tiesa, ar kuras lēmumu Karostā nošāva kapteini K. Upelnieku un vēl septiņus štāba virsniekus un tehniskos darbiniekus. 

Leitnants Roberts Rubenis. 1939. gads.
Leitnants Roberts Rubenis. 1939. gads.

Vāciešu prasībai nolikt ieročus 14. novembrī nepakļāvās savrup Ugāles pagasta Ilziķu mājās novietotā leitnanta Roberta Rubeņa vienība, kas atkāpās meža masīvā dienvidaustrumos no Usmas ezera, kur turpināja pretošanos. Kaujas laikā 18. novembrī nāvīgi ievainoja R. Rubeni un viņa vietā bataljona vadību pārņēma virsnieka vietnieks Aleksandrs Druviņš. Atsitot daudzus vācu uzbrukumus, rubenieši turpināja cīņu līdz 9. decembrim, kad bataljons sekmīgi izgāja no aplenkuma un, sekojot sava komandiera pavēlei, sadalījās mazākās grupās un izklīda. Leitnanta Rubeņa bataljona Rendas un Zlēku kaujas 1944. gada novembrī–decembrī ir simbolisks un reizē reāls apliecinājums bruņotajai pretošanās kustībai ne tikai pret PSRS, bet arī nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīmu.

Brīdī, kad Latvijā vienu okupācijas varu nomainīja otra, LCP objektīvu apstākļu dēļ nespēja izveidot rīcības spējīgu Latvijas pagaidu valdību un īstenot plānus par militārās palīdzības saņemšanu no ārzemēm. Tāpat arī nebija iespējams efektīvi izmantot ģenerāļa J. Kureļa grupas un citu latviešu vienību militāro potenciālu iespējamai Latvijas neatkarības atgūšanai. To nepieļāva vairāk Otrā pasaules kara vispārējā gaita un starptautiskā situācija karojošo pušu nometnēs, un citi objektīvi apstākļi, mazāk pretošanās kustības naivums vai pieredzes trūkums. Bet visupirms ir izceļami LCP politiskie centieni un ģenerāļa Kureļa grupas apņemšanās cīnīties zem saviem, nevis svešiem karogiem. Šo Latvijas patriotu darbība ir spilgts apliecinājums uzticībai brīvai un neatkarīgai Latvijas valstij jebkuros apstākļos un spītējot vēstures griežiem.

Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Citi raidījuma "Kas tad bija" raksti

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti