Visticamāk, liela daļa cilvēku ārkārtas situācijas laikā ir piedalījušies kādā sapulcē, kas tiek organizēta “Zoom” vai citā tiešsaistes platformā. Ārkārtas situācija un attālinātais darbs ir mainījis to, kā komunicē kaut vai ar kolēģiem.
Ja pirmajā mirklī varētu šķist, ka šādas attālinātas tikšanās taupa laiku un citus resursus, ir arī skaidrs, ka jārunā par jaunu fenomenu – “Zoom nogurumu”.
"Vēl kāds aspekts - līdz ar “Zoom” ieviešanu pēkšņi ir vairāk laika. Tas nenozīmē, ka fiziski ir vairāk laika, bet esmu ārkārtīgi pieejama par spīti tam, ka esmu savās mājās. Šobrīd jebkurš cilvēks var man pajautāt, vai varam “Zoom” sazināties. Un mēs sazināmies, un es pavadu stundu sapulcē, kas klātienē būtu daudz īsāka. Iespējams, paša “Zoom” vai “Skype” ietekme ir mazāka nekā pieejamības ietekme," vērtēja Šneidere.
Organizāciju psihologs, Latvijas Psihologu apvienības vadītājs Reinis Lazda stāstīja, ka pasniedz lekcijas attālināti jau gadiem un dažas šādas izpausmes jau novērojis iepriekš, tāpēc savā dzīvē izmaiņas neredz.
"Klātienē vadīt nodarbības ir daudz patīkamāk, jo tās ir daudz pilnasinīgākas. Paši varam kustēties, sarunāties dažādos veidos, nav video traucējumu. Varam cilvēkus labāk sajust. Līdz ar to informāciju daudz labāk uztveram," norādīja Lazda.
Tāpat Lazda pamanījis, ka fiziski nogurst no tā, ka atrodas statiski pie ekrāna, kas nepieciešams kameras dēļ. Pēc tam diezgan ilgi ir jāattopas. Klātienē būtu jābūt daudz vairāk lekcijām, lai tādā veidā nogurtu.
"Viegli vainot “Zoom”, bet esam tik brīvi pieejami, ka tas šķiet veids, kā var komunicēt nepārtraukti. Darba vietā darām darbu, un sapulces ir mazākā darba daļa. Šobrīd bieži ir otrādi. No tā var nogurt. Līdz nopietniem pierādījumiem par to gan vēl laiks jāpagaida, bet var domāt, ka “Zoom” lietošanas regularitāte var būt nogurumu pastiprinošs faktors," atzina Šneidere.
Video saziņā cilvēkus mudina parādīt vairāk apkārtni un vidi, parādīt vairāk sevi pašu, lai apliecinātu savu klātesamību. Taču tas var arī vairot saspringumu vai nogurumu.
Šneidere norādīja, ka tagad pēkšņi visas lomas ir jāsaliek vienā telpā - mājās, kas ir drošā vide, kur jājūtas labi un pasargāti, kur drīkstam atslābt no ārējiem stimuliem. Šobrīd mājas ir kļuvušas par darba vietu, par trenažieru zāli, par bāru, par tikšanās vietu ar draugiem, jo tieši ar viņiem satikties nevaram. Sajūta par mājām izšķīst. Var rasties vēlme paturēt kādu fragmentiņu, kas ir tikai mans. Tas var būt papildus noguruma iemesls. Tāpat tas var radīt arī nepatiku pret šādām virtuālām sapulcēm, jo sevi nosargāt prasa zināmu spēku.
